Iesaki rakstu:

Skaudība, protams, ir nevēlama cilvēciska vājība. Tomēr grūti to apvaldīt, salīdzinot divus  svaigus augstu amatpersonu vēstījumus publiskajā telpā.  

Igaunijas eksprezidents Tomass Hendriks Ilvess sociālajos tīklos: “Igaunija nav bagāta. Nav arī nabaga – apmēram puse no ASV  IKP ienākumiem uz vienu cilvēku. Tomēr mūsu izglītības sistēma rada visgudrākos bērnus attīstītajos demokrātiskajos Rietumos.” 

Ierakstam pievienota tabula, kas uzrāda Igaunijas skolēnu sekmes OECD veidotajā skolēnu zināšanu novērtēšanas programmā (PISA),  kas mūsu ziemeļu kaimiņus ierindo trešajā vietā aiz Ķīnas un Singapūras. Latvija šajā reitingā ir kaut kur ap 30.vietu.

Latvijas prezidents Egils Levits televīzijā: “Visiem ir jāzina un jāaptver tas, ka valsts nevar visu regulēt un visas problēmas atrisināt. Tā ir senā padomju domāšana, ka valsts visu nokārtos.”

Divi prezidenti, turklāt abi no trimdas, tātad slikta mantojuma neietekmētu domāšanu. Viens iedvesmo, otrs liek tautai nokaunēties – par to vien, ka tā iedomājusies no valdības kaut ko prasīt.

Ilvesa minētā tabula ir tikai viena no daudzām, kas uzrāda Latvijas atpalikšanu no saviem Baltijas kaimiņiem. Līdzīgas arvien biežāk nākas redzēt arī par iedzīvotāju vidējiem ienākumiem, sociālo aizsardzību, veselības aprūpi, ieguldījumiem zinātnē… Taču nevienu citu nav tik sāpīgi uzlūkot kā tās, kas uzrāda tālāku atpalikšanu izglītībā – tātad arī mūsu bērnu un mazbērnu nākotnes izredzēs.

Atšķirībā no Levita kunga domāju, ka Latvijas tradīcija ir nevis visu gaidīt no valdības, bet gluži pretēji – neko no tās neprasīt. Tikai to vienu – lai to izveido sarkano līniju norobežotajā laukumā. Lai tur visi “nacionālie spēki” kašķējas, savstarpēji cits citu apkaro, atklāti mērās ar savu ietekmi, tirgojas, dala labumus,  galvenais – ka “bez krieviem”.

Igaunija jau sen pārrāva savas sarkanās līnijas, un valsts attīstības līkne liecina, ka tā bija pareiza politiskā izvēle. Sašķelta sabiedrība, varas nemainīgums ved stagnācijā. Prasīgums, reāla iespēja pie varas esošos nomainīt, politiskā konkurence – uz izaugsmi. Uz iespēju radīt tādu izglītības sistēmu, kas nevis klibo uz abām kājām, bet apsteidz daudzas pasaules bagātākās valstis.  

Vēl viens   eksprezidenta Ilvesa citāts (no runas Igaunijas neatkarības atjaunošanas 30. gadadienā): “Prezidentam ir jāvirza valsts pareizajā virzienā, vajadzības gadījumā aicinot valdību nenodarboties ar triviālām lietām, bet strādāt, nosodīt atklāta naida kurināšanu, nepieļaut sabrukumu un nomierināt cilvēku krīzes laikā.”

Labs padoms. Vai tas noder tikai igauņiem?

An error has occured