Iesaki rakstu:

Eiropas Parlaments Strasbūrā 15. februārī nobalsoja par brīvās tirdzniecības līguma ar Kanādu (CETA) ratificēšanu. Latvijas intereses šajā līgumā ir aizstāvētas ļoti vāji, tāpēc es nebalsoju par šo līgumu. CETA līgums esošajā redakcijā nav pieņemams – lai ko teiktu šī dokumenta atbalstītāji.

Esmu rūpīgi iepazinusies ar šī dokumenta tekstu, kā arī lūgusi Ārlietu ministriju, Eiropas Komisāri Sesīliju Malmstrēmu un Eiropas Parlamenta deputātu Arti Pabriku padziļināti izskaidrot līguma ietekmi uz mūsu valsti. Es būtu balsojusi par šo nolīgumu, ja mūsu valsts intereses būtu pienācīgi iestrādātas šajā tekstā.

Minēšu tikai dažus faktus.

Manuprāt, būtu lietderīgi ielūkoties līguma sadaļā, kurā Eiropas Savienības dalībvalstis atrunā savas striktās robežas un nozares, kuras tās nevēlas pakļaut šī līguma vispārējiem nosacījumiem. Salīdzinājumam ir vērts apskatīt, ko par valstiski svarīgu uzskata Latvija un ko, piemēram, Lietuva, "būvējot tiltus uz Kanādu".

Latvija savas īpašās prasības ir definējusi ļoti skopi un kautrīgi, piemēram, paturot tiesības regulēt lauksaimniecības zemes iegādi, nosakot, ka attiecībā uz pasažieru un kravas pārvadājumu pakalpojumu sniegšanu ir nepieciešama atļauja un izmantojami tikai valstī reģistrēti transportlīdzekļi. Latvija patur tiesības vadošo darbinieku un darbā iekārtošanas pakalpojumu nodrošināšanā, Latvija nosaka, ka tiem, kuri vēlēsies uzsākt uzņēmējdarbību aptieku jomā, būs mūsu valstī jānostrādā vismaz viens gads par farmaceita palīgu. Tiek aprakstīti ierobežojumi advokātiem un zvērinātiem revidentiem, kārtība, kādā tiks piešķirts Latvijas karogs citu valstu kuģiem, kā arī padomāts par masu mediju darbību. Apjomīgā dokumenta teksts liecina, ka Latvijas valdībai visai maz kas šķitis svarīgs un īpaši aizsargājams šī līguma kontekstā.

Un tagad palūkosimies, kas īpaši aizsargājams un līgumā ierakstāms ir bijis Lietuvai. Lietuva patur tiesības piemērot jebkādus pasākumus attiecībā uz valsts drošībai stratēģiski nozīmīgiem uzņēmumiem, kuru īpašumtiesības pieder valstij. Kādi uzņēmumi varētu tikt definēti kā šādi stratēģiski nozīmīgi valsts drošībai Latvijas izpratnē? Manuprāt, te noteikti būtu jāmin mūsu ostas, transporta infrastruktūra (dzelzceļš), telekomunikācijas, "Latvenergo", kā arī "Latvijas Valsts meži" un citi. Bet varbūt par šiem valstiski svarīgajiem uzņēmumiem kādā galvā jau dzimusi ideja par iespējamu lētu pārdošanu nākotnē? 

Papildus tam mūsu kaimiņvalsts īpaši izceļ, ka Lietuvā ir valsts monopols dzelzceļa transporta aprīkojuma apkopē un remontā. Lietuva ekskluzīvas tiesības sniegt tranzīta pakalpojumus atļaus tikai dzelzceļa uzņēmumiem, kuru īpašnieks vai kontrolpaketes turētājs būs valsts. Lietuva patur tiesības piemērot jebkādus pasākumus attiecībā uz visu sociālo pakalpojumu sfēru, kurai tiek piešķirts publiskais finansējums.

Lietuva patur īpašas tiesības lauksaimniecības zemes tirgus jautājumos, telesakaru sfērā, preču (kurināmā) transportēšanai pa cauruļvadiem, elektroenerģijas pārvadei un sadalei. Mēs arī šo tautsaimniecības sektoru neuzskatām par svarīgu.

Lietuva arī ir noteikusi ierobežojumus advokātiem un revidentiem, pirotehnikas izstrādājumu izplatīšanai būs vajadzīga Lietuvas valsts licence. Arī drošības pakalpojumu sfēru un izmeklēšanas darbu mūsu kaimiņi ir noteikuši kā prioritāru. Būvprojektu dokumentāciju Lietuva arī nevēlas izlaist no valsts kontroles sfēras – tas īpaši svarīgi varētu būt Zolitūdes traģēdijas kontekstā. Un vēl - Lietuva nevēlas pieļaut nekontrolēt pensijas fondu aktīvu depozitārijus, nosakot, ka tikai valstī reģistrētas un licenci saņēmušas bankas vai to filiāles drīkst veikt šādu uzņēmējdarbību.

Salīdzinot nosacījumus, kurus ir paudusi Latvija un Lietuva, es varu izdarīt secinājumu - mūsu valsts pozīcijas ir izteikti vājas. Un pašlaik neviens nav sniedzis atbildi, vai tā ir nevarēšana vai negribēšana iestāties par savas valsts iespējām izdevīgi tirgoties ar Kanādu.

Protams, šis līgums ar Kanādu ir ļoti izdevīgs lielajām Eiropas korporācijām. Tām paveras jauni, praktiski beznodokļu tirgi Kanādā. Šis nolīgums arī varētu būtu izdevīgs Latvijas uzņēmumiem, ja to intereses tiktu rūpīgi atrunātas. Mums nevajag norobežoties no starptautiskās tirdzniecības sadarbības, taču šāda mēroga partnerattiecības nedrīkst sasteigt un tās ir jāveido, līdzsvarojot intereses. Noteikti eksistē patiess zelta standarts - vidusceļš starp protekcionismu un savu interešu izkaisīšanu vējā.

Mazajiem, vidējiem uzņēmumiem un zemniekiem Latvijas vietējā tirgū pēc šī līguma var klāties smagi, jo konkurēt ar lielajiem milžiem mēs nevaram nedz objektīvu, nedz subjektīvu apstākļu dēļ.

Visi tie skaistie cipari par jaunām darbavietām, izaicinājumiem un iespējām uzņēmējiem attīstīt eksportu uz Kanādu, par milzīgajiem finanšu līdzekļiem, kurus atnesīs Eiropai šis līgums šādā redakcijā, - tas viss ir uz papīra, jo papīrs jau pacieš visu. Lielās Eiropas valstis un lielās korporācijas būs ieguvēji, bet diemžēl Latvijai nāksies vēl ciešāk savilkt jostu un vēl neatlaidīgāk strādāt, lai izdzīvotu skarbas konkurences apstākļos. Laikam jau mēs, strādīgā tauta, negribam pierast sargāt sevi. Vieglāk ir bara instinktā aplaudēt, pat neizlasot šo līgumu, kas kārtējo reizi priekšrocības dod ārzemniekiem.

An error has occured