Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kaut arī no 3. jūnija oficiāli ir pieejami visi valsts apmaksātie plānveida ambulatorie un stacionārie veselības aprūpes pakalpojumi, vēl joprojām rindas uz tiem var pārsniegt pat 9 mēnešus. Daļēji šo situāciju sekmēja pilnīga ambulatoro iestāžu slēgšana uz trim nedēļām šī gada aprīlī, bet situāciju iespaidoja arī hroniskais ārstu trūkums pilnīgi visās Latvijas medicīnas iestādēs.

Piemēram, pie neirologa uz konsultāciju Rīgas reģionā rindā ir jāgaida no 5 dienām (Kauguros – Jūrmalā) līdz pat 140 dienām Siguldas slimnīcā, spriežot pēc rindapiearsta.lv datiem. Pēc ekspertu aplēsēm esošais sertificēto neirologu skaits visā Latvijā ir nedaudz vairāk par 60 cilvēkiem. Tas nozīmē, ka nodrošināt pilnas slodzes neirologus klīniskajās universitātes slimnīcās un vienlaicīgi veicināt veselības aprūpes pieejamību reģionos pie esošā ārstu skaita nav iespējams.

Šeit jāatzīmē, ka runa vairs nav tikai par valsts apmaksātiem pakalpojumiem. Arī maksas pakalpojumi pārvēršas par luksusa preci, jo ārstu reģionos gandrīz nav vispār vai tie ir pieejami reizi mēnesī. Tāda ir situācija ar ikdienas pakalpojumiem, jo neirologa konsultācija mēdz būt nepieciešama arī, piemēram, kārtojot obligāto veselības pārbaudi, stājoties darbā. Par specifiskiem pakalpojumiem, piemēram, neirogrāfiju, runas nav vispār, jo tur gaidīšanas laiks ir no 57 dienām līdz pat 270 dienām. Šo pakalpojumu Latvijā sniedz mazāk par 10 ārstiem.

Paši ārsti atzīmē, ka tas jau ir ne tikai algas jautājums, bet arī konsekventās politikas trūkums ārstu paaudžu nomaiņas jautājumā. Vietas ārstu rezidentūrā Latvijā ir limitētas, bet ārsti-rezidenti bieži emigrē uz citām Eiropas valstīm, pat nepabeidzot mācības.

Vienu no iespējamiem un samērā lētiem risinājumiem mums pavēra Baltkrievija, kur ārstu izglītības līmenis ir visai augsts, toties pašreizējais politiskais režīms ir viņiem ne visai draudzīgs. Ideoloģisko apsvērumu dēļ no darba atlaiž visu līmeņu medicīnisko personālu. Par spilgtāko Aleksandra Lukašenko režīma upuri var minēt Aleksandru Mročeku, profesoru, kardiologu un nu jau bijušo Baltkrievijas valsts kardioloģijas centra vadītāju.

Komunicējot ar kolēģiem no Baltkrievijas, tapis zināms, ka līdzīgu likteni ideoloģisko nesaskaņu dēļ piedzīvoja arī virkne citu ārstu, no kuriem lielākā daļa bija izcili profesionāļi savās nozarēs. Varbūt tieši tagad Latvijas vadībai un it īpaši Veselības ministrijai kopā ar atbildīgām institūcijām ir pienācis laiks apdomāt un izveidot “zaļo koridoru” ārstiem no Baltkrievijas, līdzīgi kā mēs to bijām spējīgi izdarīt IT nozares uzņēmumiem. Jārīkojas tagad, kamēr šie ārsti vēl ir gatavi jauniem izaicinājumiem un meklē atbalstu un darbu ārpus politiski naidīga režīma, ko realizē Lukašenko pret savu tautu.

Tādu iespēju nedrīkst laist garām, jo noteikti šajā konkurences cīņā līdzīgus plānus par ārstu pārvilināšanu kaļ gan Lietuva, gan Polija, kurus ne īpaši uztrauc valodas un slāvu kultūras jautājums, ja runa ir par augsti kvalificētu darbaspēku stipra kadru trūkuma laikā.

An error has occured