Iesaki rakstu:

Mediju brīvību garantē tikai to finansiālā neatkarība. Punkts! Viss pārējais ir sātana pirksts. Vai ceļa bruģēšana ar labiem nodomiem. Āmen! Šajā ticības dogmā mani atkal spēcināja oktobris – starptautiskais Mediju ētikas mēnesis. Precīzāk, divi diskusiju pasākumi, ko rīkoja Latvijas Mediju ētikas padome. Paldies tai par "bateriju uzlādēšanu" manai pārliecībai! Tāpat – par patiesi nopietniem centieniem palīdzēt nedaudz piekopt mediju cunftei vienmēr akūti vajadzīgo pašanalīzi!

Vienā no šīm diskusijām Anda [Rožukalne, Dr.sc.soc., RSU profesore] garāmejot paironizēja par latvju mediju "zelta laikmetu", kas tiekot apraudāts: vai tāds vispār esot bijis?

Par zeltu – jā, šis ir smags un filozofisks jautājums. Veselas preses vērtētāju un vēsturnieku konferences vērts, ja vien kāds uzņemtos to rīkot. Zelts ir cēlmetāls, bet mediju bumā, ko radīja Atmodas jūsma un kas sazēla desmitgadē pirms milēniuma, cēluma – kaut netrūka svētulīgu pozu un runu – bija maz.

Zeltījuma gan šiem laikiem bija pārpārēm: lepni limuzīni kalpoja par laikrakstu redaktoru – tiesa, pārsvarā vienlaikus arī to akcionāru – "pagoniem", vērienīgas Preses balles ar lepnām dāmu štātēm atdzīvināja Kongresu namu, žurnālistu cunfte piestrādāja par Vecrīgas krogu industrijas donoru utt.

Vainags zudušajam laikmetam – un tā piemineklis, ja vien nebūtu nodegusi – droši vien bija "Lauku Avīzes" nominālā vadītāja Viestura Serdāna teiksmainā guļbaļķu pils. (Pašu tur neaicināja, bet atceros, kā ietekmīgs politologs man atstāstīja toreizējo jauneklīgo šoku: kā mūsu pieticīgajā Dievzemītē ko tādu vispār var dabūt gatavu?)

Pieļauju, ka TV seriāls par preses karalieni drīzāk ir tā autoru rekviēms pašu izbaudītam, ne pirmskara, "zelta laikmetam". Nostaļģija par gadiem, kad tiešām ar avīzēm sita gan mušas, gan ministrus. Tāpat ar tām centās ministrus taisīt (hm, varbūt mušas arī?). Reizēm pat sanāca.

Ceturtā vara – šis poētisms tad neskanēja kā ņirgāšanās – ar labpatiku dancināja trīs pārējās (vai ļāva lūgt uz deju). Televizora maģija bija vēl lielāka nekā avīzēm. Tāpēc TV3 sākotnējā ienākšana tika prasti saķēzīta, lai zviedri nemaisītos pa kājām LNT vietējo baleliņu vēlmei ētera viļņos valdīt nāciju.

Kārdinājums dancināt bija nepārvarams un šķita pašsaprotami pelnīts. Mediju biznesa patiesībā vienīgais kapitāls – auditorijas uzticība – tika izplederēts ietekmes tirgošanai, lai apmierinātu sīkas ambīcijas un bezgaumīgas kaprīzes. Žurnālistikas pirmdzimtību, kā Rakstos teikts, iemainīja pret lēcu virumu.

Tas bija garšīgs, tā bija daudz. Šķita – pietiks līdz laiku galam. Tad brīnišķīgā kārtā uzvaras gājienu sāka internets, uz ko jau šī gadu tūkstoša pirmajā desmitgadē bijušie "kingmeikeri" varēja veiksmīgi novelt visu vainu, kāpēc viņu laikraksti nīkuļo.

Protams, pats "kaucu līdzi" un esmu līdzvainīgs. Īpaši tāpēc, ka atšķirībā no daža fiksās varenības un turības apmāta priekšnieka mani urdīja nojauta: "nevar visu tautu muļķot visu laiku" – auditorija atēdas manipulatīvās žurnālistikas forsēto "smadzeņu kompostrēšanu". Taču patikās būt barā, patikās arī kaukt līdzi un pie kases lodziņa iet...

***

Latvijas mediji tagad riskē atkārtot toreizējo fatālo kļūdu. Vēlreiz iemainīt pirmdzimtību – auditorijas uzticēšanos – pret viruma bļodiņu. Tikai šoreiz – pret valsts solīto un jau sākto finanšu atbalstu masu medijiem. Turklāt tagadējā uzticība medijiem, kam tā ir, nav no gaisa kritusi tautas jūsma. Izmisīgi saglabāta, no druskām restaurēta, vairota grūtā darbā.

Tiesa, "bļodiņu" mēra miljonos, un tāpēc es pats sev šobrīd izklausos viegli idiotisks. Vienā no LMĒP diskusiju "paneļiem" bija vērojams teju viss Latvijas mediju vadītāju zieds. Ieskaitot Santu Anču, kas tiešām bez ironijas pelna atjaunotās valsts "Emīlijas" titulu. Baidos, ne jau mediju ētikas nianses vai redakciju nozīme informācijas nodrošināšanā (konkrētās diskusijas tēma) viņus atrāva no hroniskās aizņemtības. Cits, spēcīgāks magnēts.

Tas nemaz netika slēpts, kad šajā diskusijā izdevniecību/portālu redaktori svētās dusmās lamāja "nejēgu" Vitu Tēraudu ("A/P!", 13. Saeimas Mediju politikas apakškomisijas priekšsēdētāju). Viņa, klāstot vēlamos valsts finanšu atbalsta principus, vieglprātīgi paziņoja: to nedrīkst piešķirt izklaidei. Tagad politiķei prātā būs ar tēraudu iegriezts: "izklaide piesaista un notur auditoriju, kurai tad piesardzīgi var iebarot nopietno". 

***

Krievijas biznesa liberālais laikraksts "Kommersant" pašās pērngada beigās publicēja pāris rakstus ar sociologu secinājumiem, kāpēc kaimiņvalsts sabiedrībā sairst uzticība masu medijiem. (Tā portāls un arhīvs Latvijā ir bloķēts – formāli pilnīgi pelnīti, jo medijs pilnībā pieder starptautiskām sankcijām pakļautam oligarham.) Viens no galvenajiem cēloņiem – sabiedrība/auditorija uzskata, ka mediji tai "nekalpo", neaizstāv un nepārstāv tās intereses.

Nezinu, cik korekti ir salīdzināt abu valstu sabiedrības, bet atļaušos uzskatīt: šīs ir arī Latvijas mediju patērētāju uzticības krīzes saknes. (Varbūt tāpēc pārraides "Bez tabu" vai "4.studija" ir pat galvenās telekanālu reputācijas veidotājas.) Iespējams, skeptiskākā publikas daļa pat saklausa preses brīvības principā mediju vēlmi būt "brīviem" arī no auditorijas.

Kad valsts atbalsts – ko drukas mediju izdzīvošanai jau sludina kā pašsaprotamu – tiks pamanīts arvien plašākā publikā, nievas par "mūzikas pasūtīšanu" kļūs skaļākas. Protams, pirmo vijoli spēlēs tradicionālo mediju apkarotāji – sociālo tīklu "ķeizariņi".

Nedomāju, ka tikai mani vai toa pāris preses cilvēkus, kam to pavaicāju, biedē publikācijas, ko avīzēs vai žurnālos marķē kā Mediju atbalsta fonda vai cita donora finansētas. Vai radio pārraides. Tādu skaits iet plašumā. TV raidījumi šo marķējumu gan var veiksmīgi noslēpt titros, ko tāpat nav pieņemts lasīt. Lasītājam neviens – un nekādas skaidrošanas kampaņas (kas padarīs visu tikai sliktāku)! – nespēs aizliegt šādas publikācijas uztver kā "maksas rakstus".

Cunftei ir jārēķinās ar to, ka) liela mediju patērētāju daļa ir apdedzinājusies manipulatīvās žurnālistiskas bakhanāliju laikos un b) savas totālas skepses izrādīšana par visu (iepriekš minētā ietekmē) ir kļuvusi par ieražu, kas "latvietim vidējam" liek justies gudrākam par pārējo "aitu baru".

***

Šajā ziņā sāpīgs šķiet arī jautājums par žurnālistu apbalvošanu ar valsts atzinības zīmēm. Iespējams, žurnālistika ir vienīgais arods, kam tā spēj raisīt divdomību. Kā pārliecināt aizdomu pilnu lasītāju/klausītāju/skatītāju, ka Egils Levits ordeņus mediju zvaigznēm pasniedz par darbu sabiedrības, nevis viņa labā?

Īpaši tāpēc, ka šajā ziņā Valsts prezidentu ietekmē Sarmīte Ēlerte, Ordeņu kapitula kanclere un viņa padomniece kultūrpolitikas jomā. Valsts dotēta mediju biznesa ideoloģe. Kādreizējā manipulatīvās žurnālistikas "dame grande", kuras ambīcijas diriģēt valsts politiku un sabiedrisko domu noplicināja laikrakstu "Diena" tiktāl, ka Bonjēri bija laimīgi to nopārdot dumjai A3 atriebties kārei.

(Jā, protams – lapsai, kam līdz vīnogām neaizsniegties, viegli runāt, ka tās skābas!)

***

Latvijas politika šķiet liela ņigu-ņega, kurā visi plēšas ar visiem – "latvju dzīvesziņas šariata ieviesēji" ar "liberastiem", "plakanās zemes iemītnieki" ar "krūšu griezējiem". Tam pa vidu – kopējiem patriotiskiem un puspatriotiskiem spēkiem – tiek dauzīti "urlas", kā rezultātā citiem ērtās un izdevīgās Saskaņas vietā Saeimā nu ir lecīga "špana".

Taču mums jau sen viena valdošā ideoloģija nosaka visu Latvijas attīstības politiku tiklab koalīcijās kā opozīcijās: etātisms. Valdība un valsts budžets arvien vairāk pārņem, uzurpē vai adoptē procesus, kas būtu jāpārvalda pašai sabiedrībai vai pašam biznesam. Kāpēc politiķiem no tādas Latvijas "evolūcijas" jāatsakās, ja tā arvien vairāk palielina viņu varu, pašapziņu un iespējas?

[Atvainojos par atkārtošanos! Par šo – "big government" izplešas, pilsoniskā un privātā iniciatīva sarūk – esmu vaimanājis arī agrāk un varbūt jau esmu pavisam apriebies.]

Tāda ir Eiropas Savienības kopējā tendence, taču mums tā ir īpaši destruktīva, "pateicoties" sabiedrības mazorganizētībai un nabadzībai, kā arī valdības (relatīvai, protams) turībai. Lielu daļu no tās, protams, veido Briseles nauda. Mūsu Ministru kabinets tādēļ kļūst viegli līdzīgs Latvijas eirodeputātiem, kuri – atšķirībā no bagātāku valstu kolēģiem – mūsmājās ir "patstāvīgas politiskas vienības" un savu partiju donori.

Etātistiem ir nauda, kuras dalīšanu sakralizēja kovids. Mums, neorganizētu antietātistu saujiņai – plika, atvainojos, p#kaļa... Spēle uz vieniem vārtiem. Vai daudzus Latvijā biedē nākotne, kurā valsts subsidē pat alus bārus (vai "kafijveikalus") un maksā algas tautas deju ansambļu dalībniekiem? Do' tik šurp!

***

Jūtami spēcinās cieša – un pat patiesi gaišos ideālos motivēta – apņēmība medijus "atbrīvot no naudas varas". Partijas ir jau "atbrīvotas". Pareizāk sakot, "atbrīvojās" pašas. To komforts un narcisms nu sitās griestos, sabiedrības līdzdalība – grīdā.

Tas vien, ka 26.oktobrī tika rīkoti veseli divi diskusiju pasākumi augstā līmenī – viens LMĒP, otrs valdības patronāžā – signalizē: tagad mediju politika ir "trendā". Mediju atbalsts būs naudas ādere pašiem atbalsta ieviesējiem un administrētājiem. "Cīņa ar informatīvās telpas apdraudējumu" ir politiski komfortablāka un noteikti mazāk ķēpīga nekā karaklausības atkalieviešana.  

Mums jau ir diezgan pamanāma (teikts ironiski, taču ne naidīgi) "mediju birokrātija". Papildus ilggadīgajai Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (anno 1995) šajā lauciņā darbojas Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome un šo līdzekļu ombuds Andas Rožukalnes personā (2021), tāpat manis jau pieminētā Latvijas mediju ētikas padome (2018, NVO) un, protams, arvien ietekmē pieaugošā Kultūras ministrijas Mediju politikas nodaļa (2015), kā arī KM Mediju atbalsta fonds. [Ja kādu neesmu pamanījis, lūdzu atvainot!]

No mediju atbalsta administrēšanas nav daudz soļu līdz pašu mediju administrēšanai. Pat tad, ja naudas devēji tiešām strikti pieturas pie savu pilnvaru burta un gara. Nekas netraucē azartiskus līdzekļu saņemējus "pašadministrēties" – izmisīgās cerībās atrast pareizo pieeju donora simpātijām, lai viruma bļodiņa arvien piepildās.

Tēlaini izsakoties: kāds viesnīcnieka ieskatā īpaši vērtīga/-s kliente/-s var pēkšņi ieraudzīt – pārsteigta/-s, izbijusies/-ies, sašutusi/-is – sava numuriņa gultā glīto istabeni, pie kuras pavisam nejauši aizķērās viņa/-s skatiens. Saimnieks to pamanīja un iztulkoja atbilstoši paša samaitātībai... Nesenā "cīņas ar dezinfromāciju" karikatūriskā kampaņa (vairāk gan "atmaskoto" viltus ziņu tiražēšana), manuprāt, to pietiekami apliecina.

Latvijā ir lekna prakse izdot kvazimedijus par "onkuļu" naudu. Daļa pat prasmīgi izskatās kā īsti. Tos apnaudo turīgu nozaru vai privātas ambīcijas/ilūzijas "ietekmēt procesus". Tagad valsts riskē vilšus vai nevilšus iekļauties šajos "onkuļos". Rezultātā mums sazeltu arvien vairāk veģetējošu kvazimediju. Tie varbūt uzturētu ilūziju par Latvijā plaukstošu preses brīvību, bet būtu dziļi vienaldzīgi sabiedrībai.

***

Manuprāt, brīvā vārda atbalstīšanai paredzētajai naudai labāk ir palikt pašas "birokrātijas" rokās, neizmantojot mediju "uzpirkšanai". Lai šīs institūcijas to izlieto mūsu aroda profesionālisma – tostarp mediju biznesa ētikas – stiprināšanai: semināriem, konferencēm, topošo žurnālistu studiju programmām, socioloģiskiem pētījumiem. (Jā, jā – arī maizītēm!). Vai vismaz mediju pētnieku honorāriem par viņu lasītām lekcijām vai apkopotu aptauju statistiku.

Tāpat – autortiesību un mediju radītā oriģinālsatura efektīvas aizsardzības tiesiskai stiprināšanai. Piemēram, bremzējot "zagšanu citējot", kas bojā Santas Ančas un ne tikai viņas dzīvi, portāliem no preses intervijām vai pētījumiem sev veidojot prastas klikšķu ziņas.

Turklāt šādiem izglītojošiem pasākumiem ir vērtīgs "viena asins tev un man" blakusefekts. Tie saved mūs (ja vien mediju cilvēkiem tam ir laiks) kopā, liek pašiem ieraudzīt un analizēt kopējās problēmas, pat solidarizē cunfti – ļaujot izrunāties un pat meklēt sadarbību kādam risinājumam. Protams, ne jau mediju uzraugi mums nodibinās žurnālistu arodbiedrību...

Piemēram – paldies NEPLP, kas nupat uzsāka "apmācības mediju profesionāļiem" videokonferenču formātā! Kaut pirmā tikšanās viegli atgādināja TV zvaigznes un viņa raidījuma pašreklamēšanos, bija patīkami, terapeitiski un visādi vērtīgi iekļauties aroda "tusiņā". (Pat bez maizītēm.)

An error has occured