Iesaki rakstu:

Virkne pasaules un arī Eiropas valstu ir iegādājušās Izraēlā izstrādāto mobilo telefonu izspiegošanas programmu „Pegasus”, un, lai gan Latvijas valsts drošības iestādes klusē par to, vai arī tās ir nopirkušas šīs programmas izmantošanas tiesības, jaunajā romānā „Nāve” („Bailes – 4”) par to tiek runāts par kā jau notikušu faktu. Pietiek šodien publicē jaunā romāna fragmentu, kurā par šo tēmu komunicē divas „caurcaurēm izdomātas personas” - Satversmes apsardzības biroja direktors Jānis Mīzītis un „visas tautas prezidents” Egils Melits, kuram ļoti interesē noskaidrot, ko tieši viņa sakarā plāno okšķeris Atis Āpsis. Tāpat publicējam arī izteiksmīgās oficiālās atbildes, ko sniegušas trīs valsts drošības iestādes un arī Valsts kanceleja.

Fragments no jaunā romāna „Nāve”:

„No tīri profesionālā viedokļa vispārsteidzošākais bija tas, ka Egils Melits nez no kurienes bija diezgan precīzi apzinājis iespējas, ko Satversmes apsardzības birojam nodrošināja no Izraēlas kompānijas par iespaidīgiem līdzekļiem – kuri, protams, bija trīskārši apslēpti ar biroju absolūti nesaistītu iestāžu valsts finansējumā – iegādātās programmas “Pegasus” izmantošana.

Nauda bija ieguldīta ļoti pamatoti un efektīvi – “Pegasus” bija brīnišķīga un vienreizēja manta. No specdienestu un citu ieinteresētu struktūru viedokļa noteikti. Līdz šim bija tā: ja cilvēks bija kaut cik tehnoloģijas pārzinošs mobilā tālruņa lietotājs, tad, saņemot īsziņu, e-pastu vai ko tamlīdzīgu, kurā tika lūgts piešķirt programmatūras daļai piekļuvi viņa adrešu grāmatai vai e-pastam vai kaut ko vienkārši noklikšķināt, viņš, protams, ļauni nosmīkņāja un attiecīgo ziņu ielidināja miskastē.

Vārdu sakot, ja cilvēks pats neatvēra savas elektroniskās ierīces un pirmām kārtām jau telefona “durvis” spiegprogrammai, nekas slikts viņam gandrīz garantēti nenotika. “Pegasus” brīnums un vienreizība slēpās tajā, ka, interesentiem izmantojot šo programmu, telefona lietotājs nekādas durvis vispār nepamanīja.

Mīzītis pats nebija nekāds tehnoloģiju cilvēks, bet biroja speciālisti bija mēģinājuši “Pegasus” darbības principu izklāstīt iespējami vienkārši – un viņam šķita, ka ir sapratis. Jebkura elektroniska sazināšanās – vienalga, zvans, e-pasts, īsziņa vai kas cits – nebija iespējams bez tā saucamā “digitālā rokasspiediena”. Vienai ierīcei kaut kādā veidā vienmēr bija jāsazinās ar otru ierīci. Tad nu, izveidojoties divu telefonu vai kādu citu elektronisko iekārtu savienojumam, automātiski radās datu saite – pilnīgi neatkarīgi no tā, vai otra persona “pacēla klausuli” vai ne. Šo saiti tad arī izmantoja tā sauktā “programmatūra ar nulles klikšķi”.

Vecajos laikos bija tā – ja cilvēks neatbildēja uz zvanu vai kaut ko neieklikšķināja, nekas slikts nenotika. Ar jauno brīnumprogrammu nekādu atbildēšanu vai klikšķināšanu nevajadzēja – pietika ar to, ka programmas sūtītāja ierīce sazinājās ar drošības vai kādai citai iestādei interesējošās personas telefonu, lai “Pegasus” ielīstu šajā telefonā, tajā labi noslēptos un, protams, nekavējoties ķertos pie darba.

Darbs – tā jau bija klasika. “Pegasus” ne tikai spēja savākt visus iespējamos datus kas atradās inficētajā telefona aparātā, bet arī ierakstīt apkārt notiekošās sarunas, uzņemt videoklipus, ja vajadzēja, arī sabildēt ekrānuzņēmumus un, protams, to visu aizsūtīt telefona jaunajam “īstajam saimniekam”.

Nebija vajadzīgas nekādas slēptās novērošanas, nekādas attālinātās ierakstu ierīces, kam visām būtu nepieciešams pastāvīgs elektrības avots, – šeit telefona īpašnieks, pats to nenojaušot, nodrošināja, tā sacīt, pilnu servisu. Vienīgā nosacītā nelaime – sasodītie ebreji vienmēr bija un palika ebreji, tā ka programmas izmantošana bija nešķīsti dārga. Nācās maksāt par katru “pārņemto” telefonu atsevišķi, tā ka summas ātri vien saskrēja tādas, ka nodokļu maksātāji to noteikti nesaprastu. Protams, ja kāds sadomātu viņiem tās atklāt…

Skaidra lieta, šīs programmas iegāde bija visaugstākās pakāpes valsts noslēpums, un tas, ka prezidentam šāda augstākā līmeņa noslēpuma pielaide bija, vēl nenozīmēja, ka valsts drošības dienesti nekavējoties metās viņam izklāstīt visu, ko tie zināja. Tieši otrādi, tajos valdīja veselīga nostāja – jo mazāk valsts noslēpumu politiķi zināja, jo labāk gan noslēpumiem, gan pašiem politiķiem un viņu sirdsmieram, gan, protams, arī dienestiem. Tāpēc kādreizējā acīgā prokurora smadzenēs automātiski ierakstījās maza piezīmīte – jāmēģina saprast ķēdīti, pa kuru šādas ziņas bija nonākušas pie Melita.

Tas, protams, varēja pagaidīt. Vajadzēja censties ar kaut cik ticamu ieinteresētību un pretimnākšanu uzklausīt prezidenta vēlmi, kura, jau atkal atmetot visu liriku, bija gauži vienkārša – Melits faktiski tiešā tekstā, bez kādiem aplinkiem pieprasīja izdarīt visu iespējamo, lai noskaidrotu pilnīgi visu, par ko sarakstās un sarunājas, kur dodas, ar ko tiekas un, pats galvenais, ko raksta un plāno okšķeris, vārdā Atis Āpsis…”

An error has occured