Iesaki rakstu:

Trešdien, 1. martā, jauši iegāju kāda cienījama ierēdņa kabinetā. Bija paredzēta neliela apspriede, telpā atradāmies četri. Datorā miegaini guldzēja Ministru kabineta sēde, kurā tika apspriests valsts budžets 2023. gadam, un te pēkšņi šajā pelēcīgajā murdoņā izdalījās veselības ministres Līgas Menģelsones mundrā balss – viņa vēlējās tik vien kā ierakstīt protokolā, ka bērnu veselībai pietrūkst 15 miljonu, onkoloģijai – 50 miljonu un šīs divas pozīcijas vajadzētu ierakstīt Ministru kabineta sēdes protokolā kā prioritātes, ja nu pēkšņi nauda parādītos. Taču savu sakāmo viņa nepabeidza – ministru prezidents Krišjānis Kariņš viņu falsetā springotā balsī pārtrauca, apsauca, norāja (maigākie apzīmējumi, kādus varēju piemeklēt). Viņa vārdos bija draudi – ieteikums atlūgties no darba ministriem, kas negrasās veikt reformas, neslēpti centieni pazemot un nonicināt. 

– „Muļķis,” – teica ierēdnis, kuram pat pēc matu sasukas un šlipses mezgla ir redzams, ka viņš allaž ir balsojis par „Vienotību” – vai nu par veco, vai jauno, vai jauno laiku, kā nu kuru brīdi šis politpulciņš sevi dēvējis – „tagad viņš pret sevi nostādīja visus slimniekus un ārstus.”

– „Man šķiet, ka ar šo uzrunu Menģelsone nopelnīja 10 miljonus no neparedzētiem gadījumiem slimnīcām,” – bezkaislīgi atsaucās pazīstams finansists.

– „Tas bija pliķis Apvienotajam sarakstam, kuri norīs šo krupi un pēc tam kļūs par krupju rīšanas čempioniem,” – vēstīja trešais sarunu biedrs, cilvēks ar politikas pagātni un sapratni. 

Es nudien neticu, ka manas valsts premjers ir muļķis. Veltījums veselības ministrei bija iepriekš pārdomāts un sagatavots, varbūt ne līdz galam iestudēts un, jādomā, bija gatavots situācijai, kad Līga Menģelsone „īdētu” (Kariņa īpaši izvēlēts, droši vien iepriekš uz mazas lapiņas pierakstīts runas apzīmējums), nevis savu sakāmo skandētu izteiksmīgi kā lauku skolas teicamniece vecāku salidojumā.

Sākumā analizēsim labāko skaidrojumu – Kariņš, novērtējis, ka Līgas Menģelsones atpazīstamība un vērtējums medicīnas darbinieku vidū nav pietiekami augsts, veica savu uzkliedzienu, tādējādi ceļot ministres popularitāti mediķu vidū. Šo rindu autors arī uzreiz izjuta solidaritāti ar veselības ministri. 

Drīzāk gan tāds nebija ministru prezidenta mērķis – radās iespaids, ka Amerikā uzaugušais filologs ienīst valsts veselības sistēmu (Amerikā katram iedzīvotājam ar savām iemaksām apdrošināšanas kompānijās jāmaksā par savu veselību, tādēļ Amerikā veselības aprūpe ir daudzkārt dārgāka, nabadzīgiem visai nepieejama, bet tautas veselības problēmas pārlieku nesatrauc ne prezidentu, ne kongresmeņus). Savukārt Eiropā, kur par veselību rūpi tur valsts, valdības vadītājam nākas visu laiku pievērsties veselības jomai pat tad, ja ārpolitika un drošība šķiet daudzkārt svarīgākas.

Iespējams, ka sadarbība ar veselības ministru Danielu Pavļutu iepriekšējos divus gadus Kariņam veiksmīga bijusi tikai pie klavierēm, kur Pavļuts ar maigu pavadījumu netraucēja Kariņa skaļo dziedājumu. Sadarbība Covid–19 apkarošanā tik saskanīga nebija, bet sadarbība pārmērīgos vakcīnu iepirkumos rāda, ka loģiskas sarunas Kariņa un Pavļuta starpā nav notikušas.

Šeit es godājamajam lasītājam lūdzu saprast, ka jau tā plānais veselības budžets nozīmē ne tikai naudu pacientu diagnostikai, ārstēšanai un rehabilitācijai, bet arī 63 miljonus (varu kļūdīties, bet ļoti daudz naudas, iespējams – ievērojami vairāk) vakcīnu iepirkumiem, un šīs vakcīnas nevarēs pat nabadzīgām valstīm uzdāvināt, jo ar vakcināciju pret Covid–19 nekur pasaulē vairs labi nevedas. Veselības budžetā iekļauta arī jaunu ēku būvniecība, kas nudien neārstē slimniekus. 

No iepriekšējās valdības (sadarbības Kariņš – Pavļuts) ir pārņemts viss apšaubāmais, bet nav pārņemts 2021. gada 12. oktobra Ministru kabineta izvirzītais mērķis, lai 2027. gadā valsts budžeta finansējums veselības aprūpes pamatfunkcijām sasniegtu 6% no IKP vai vismaz 12% no valsts kopējā budžeta veselībai aprūpei (Lietuva un Igaunija šādus skaitļus sasniegušas jau šobrīd). Pēc Kariņa un Pavļuta aprēķiniem un solījumiem, šī mērķa sasniegšanai 2027. gadā papildus būtu nepieciešami 950 miljoni eiro. Lai tiektos šo rādītāju sasniegt un viss noritētu secīgi, 2023. gadā pamatnostādņu īstenošanai būtu nepieciešami papildus 306 miljoni eiro. Taču valdības mainījās, Kariņš savus solījumus piemirsa, valdība 2023. gadam papildus iedeva 85 miljonus. 

Iespējams, Krišjānis Kariņš bažījās, ka saruna pie ministru galda varētu novirzīties uz starpību starp 85 miljoniem un 306 miljoniem, tāpēc Līgas Menģelsones runu aprāva. Tiesa, manā rīcībā esošā informācija liecina, ka savā pārtrauktajā runā Ministru kabinetā Līga Menģelsone bija paredzējusi pieminēt valdības solītos 12% no valsts kopējā budžeta veselības aprūpei un lūgt šos ciparus ierakstīt valdības sēdes protokolā.

Tomēr Kariņa performances galvenais uzsvars bija „reformas”. Un reformas Latvijā tiešām ir vajadzīgas valsts budžeta skatījumā. Nevis sacakots, necaurspīdīgs budžets ministrijām, ko katru reizi papildina proporcionāli ministru politiskajai ietekmei; vajadzīgs ir precīzs sadalījums starp nozarēm. Minēšu kaut vai izglītību – Rīgas Stradiņa universitātes izdevumi atrodami veselības aprūpes budžetā, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes izdevumi – Izglītības un zinātnes ministrijas budžetā, Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes izdevumi (bijusī Lauksaimniecības universitāte) – zemkopības budžetā, bet Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas budžets – kultūras budžetā. Varbūt tomēr visu izglītību finansiāli ļaut vadīt vienai ministrijai?

Katra sevi cienoša pašvaldība un arī valsts iestāde par nodokļu maksātāju naudu iegādājas veselības polisi saviem darbiniekiem, pašvaldībām pieder slimnīcas, Bruņoto spēku pakļautībā ir medicīnas dienests. Katru reizi, kad veselības jomas pārstāvji lūko pēc naudas zāļu iegādei vai medicīnas māsu algām, viņiem „kar makaronus uz ausīm” par naudu, kas veselībā ieplūstot no citām jomām. Krišjāni Kariņ! Ko tu teici par vēlēšanos vai nevēlēšanos reformēt (saistībā ar vēlēšanos vai nevēlēšanos strādāt) ministru kabinetā? Jau piektais gads valdības vadībā, bet solītās skaidrības budžeta veidošanā kā nav, tā nav.

Vienkārši – atdod Veselības ministrijai savu  daļu (solītos 12%), bet nosaki, ka arī tālāk nevar būt „muhļīšanas”, piemēram – primārajai aprūpei no šīs veselības kopsummas jādod vismaz 10%. Primārās aprūpes ārsti un māsas veic 70% visu Latvijas pacientu apskašu un konsultāciju, bet viņiem šobrīd izdalīti tikai nepilni 7% no jau tā niecīgās veselības aprūpes summas. Tas taču būtu vienkārši – prasīt sakārtot ģimenes ārstu dienestu (būtiska reforma veselības jomā), tiklīdz pats būtu izdarījis mājasdarbu – sakārtojis budžetu.

Piemērs, atvainojos visiem, – Igaunija. Tiklīdz precīzi var parādīt budžetu pa nozarēm, var ieraudzīt arī – kur mēs naudu pārlieku tērējam. Es nudien neticu, ka Kariņa kungs kā reformas uztver visu to vārdu salikumu jūkli, ko pieļāvis valdības deklarācijā un rīcības plānā (pārskatīsim un kalibrēsim kvalitātes prasības, pilnveidosim maksājumu sistēmu, palielināsim piemaksas par kvalitāti, stiprināsim ģimenes ārsta komandu kā multidisciplināru komandu, nodrošināsim sekundārās veselības aprūpes un hronisko pacientu aprūpes tīkla sakārtošanu, slimnīcu tīkla sakārtošanu, veidojot slimnīcu reģionālos konsorcijus, novērsīsim augstas klases terciāro veselības aprūpes pakalpojumu dublēšanos). 

Pieļauju, Krišjānis Kariņš ir dzirdējis, ka Latvijā proporcionāli veselības jomai paredzēta daudz mazāka naudas summa nekā jebkurā citā Eiropas Savienības valstī. Novecojošās (vienkārši – pieaug gados vecu, hroniskām slimībām bagātu iedzīvotāju skaits) Eiropas pieredze liecina, ka proporcionāli pār mēru mazs finansējums noved pie pāragrām nāvēm un ielaistām slimībām neatkarīgi no premjera domām par veselības jomas reformām. Atkārtošu jau iepriekš publicētu piemēru ar baseinu – tajā tiek ielaists 10 cm ūdens, un paskaidrots „iemācieties peldēt, tad mēs varbūt vēl pieliesim ūdeni”. Uzsvars uz vārdu „varbūt”. 

Vai 1. marta Krišjāņa Kariņa skaļvārdībai ir politisks konteksts? Jā, tas ir mēģinājums pazemot Apvienoto sarakstu pārliecībā, ka neviens nedosies glābt un aizstāvēt Līgu Menģelsoni. 

Šeit būtu vērts atgādināt, ka Līgu Menģelsoni lielā mērā varētu uzskatīt tieši par Krišjāņa Kariņa izvēli: Jaunajai Vienotībai un Nacionālajai apvienībai valdības sastādīšanas laikā bija veselības jomas profesionāļi ministra amatam, bet tieši Krišjānis Kariņš uzspieda veselības jomu Apvienotajam sarakstam, labi apzinoties, ka jaunam, no citas jomas nākušam ministram vajadzīgs garāks „ieskriešanās laiks”, grūtāka sadarbība ar profesiju, sarežģīta izpratne par nozares attīstības vēsturiskajiem nosacījumiem.

Varbūt Krišjānim Kariņam 1. marta valdības sēdē bija netīkami apjaust, ka Līgai Menģelsonei jau šobrīd ir lielāka popularitāte ārstu vidū nekā viņam pašam? Vai otrādi – pārliecība, ka no profesionālajām organizācijām neviena nenostāsies ministres pusē? 

Līgu Menģelsoni drīkstēs kritizēt pēc 18 dienām, kad viņas darbam ministrijā apritēs 100 dienas. Kariņš ministru kabinetu vada jau ilgāk par 1400 dienām, un viņu kritizēt ir mans pienākums. 

An error has occured