Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Es, un ne tikai es, bieži uzdodu sev jautājumu, kāpēc šāda lieta vispār notiek un kāpēc tik neatlaidīgi kāds vēlas panākt notiesājošu spriedumu?

Man draugi saka, ka tas ir iespējams tikai tad, ja pastāvošā valsts tikai saucas par 18. Novembra valsti, bet patiesībā ir LPSR atvasinājums ar LPSR teritoriju, iedzīvotāju kopumu un no LPSR izrietošiem likumiem. Ja tā būtu 18. Novembra Latvija, tad šāda absurda apsūdzība un tiesvedība nebūtu iespējama.

Atspēkot šo apelāciju nav grūti, ja ir dzirdīgas ausis un godīga lemšana. Ja tā nav, tad nekāda daiļrunība nelīdzēs. Es nezinu patiesos iemeslus, varu tikai nojaust, bet kādam vai kādiem ir ļoti nepieciešams notiesājošs spriedums, un viņi līdzekļus neizvēlas un piedēvē man tādas domas, nolūkus un darbības, kuras man nekad nav bijušas. Man piedēvē, ka es piedēvējot žīdiem tādas īpašības, kuras ir nosodāmas. Absurda kalambūrs, bet citādi to nosaukt nevar.

Prokurores Līgas Sudakovas apelācijas protests ir uzrakstīts tendenciozi, no konteksta selektīvi izņemot kādu detaļu, kas ir vēlama viņas uzrakstītajam apelācijas protestam.

Apelācijas protestā ir teikts, ka manas darbības raksturo «aktīva un secīga rīcība, kas vērsta uz attiecīga teksta atrašanu, iztulkošanu, pārvietošanu un izplatīšanu», kas «nepārprotami liecina par apsūdzētā apzinātu rīcību».

 Tik tiešām, esmu pieskaitāms un rīkojos apzināti. Arī uz šo tiesu atnācu apzināti. Publicēju Izraēlas vēstnieces vēstuli un citātu no «Padomju Savienības žīdu katķisma» arī apzinoties, ko daru un publikācijas iemeslus jau pirmajā instancē paskaidroju. Tā bija mana reakcija uz vēstnieces iejaukšanos Latvijas valsts iekšējās lietās un iniciatīvu, lai slēgtu raidījumu, ko arī slēdza. Es vērsos pret Izraēlas vēstnieces pieprasījumu ierobežot vārda brīvību (aizliegt radio raidījumu «Tēvijas laikmets»). Lai ilustrētu šādas rīcības nepieļaujamību, es savam protestam pievienoju fragmentu no «Padomju Savienības žīdu katķisma». Šis materiāls šeit ir pievienots ar izteikti negatīvu nozīmi – kā piemērs, kuram nevajadzētu līdzināties.

Manas darbības ir mērķtiecīgas un apzinātas, bet tās nav vērstas pret kādu tautu. Tās ir vērstas pret konkrētas amatpersonas, kas pārstāv valsti, nepieļaujamo rīcību.

Apelācijas protestā prokurore Līga Sudakova uzsver: «Saskaņā ar lietā noskaidroto, Leonards Inkins to publicējis kā atbildi uz Izraēlas vēstnieces vēstuli (nozieguma izdarīšanas konteksts). Nepatika pret Izraēlas vēstnieces rīcību pierāda Inkina motīvu veikt noziegumu, kas saistīts ar smagu noziegumu pret cilvēci piedēvēšanu ebrejiem, parādot ebreju tautībai piederīgos kā bīstamus citiem sabiedrības locekļiem.»

Grūti saprast, kur prokurore saskata smagu noziegumu pret cilvēci publicētajā citāta fragmentā.

Nepatika pierāda un liecina tikai par nepatiku pret konkrētu rīcību, bet nevis pret cilvēku, un kur nu vēl šo nepatiku paplašināt līdz visas tautas līmenim.

Kristietība māca, ka nedrīkst nosodīt grēcinieku, bet jānosoda ir pats grēks. Par grēciniekiem ir jālūdz un tiem jāpiedod.

Es nevienā gadījumā neesmu uzsvēris Izraēlas vēstnieces nacionālo piederību. Manis publicētajā fragmentā no «Padomju Savienības žīdu katķisma» nav minēta neviena tauta, tikai atsauce, no kurienes šis fragments ir ņemts.Vai tā ir mana vaina, ka Izraēlas vēstniece tā rīkojas? Par to, kas «ebrejiem ir pieņemts» un kas nav, es nezinu, un prokurore nepamatoti piedēvē man tādas zināšanas.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīst, ka  pilsoņiem ir tiesības izteikt savu viedokli  par politiski pazīstamu personu arī tad, ja tā ir aizskaroša, pat šokējoša un nepatīkama šai pazīstamai personai. To nevar uzskatīt par tādu, kas pārkāpj vārda brīvības robežas, ja vien tā neapdraud sabiedrisko kārtību un drošību. Tas ir demokrātijas pamats – tiesības brīvi izteikt savu viedokli par politiskiem, sociāliem un citiem jautājumiem.

Bez tam, vai nepatika pret nepatiesu, faktiem neatbilstošu informāciju Latvijas juridiskajā praksē un turpmāk judikatūrā varētu tikt interpretēta kā noziegums? Ja nu tomēr šāds pieņēmums tiek pausts, tad ir acīmredzams, ka vienlīdz liela nepatika man ir gan pret realitātes nepatieso, faktiem neatbilstošo interpretāciju, kas fiksēta Izraēlas vēstnieces vēstulē, gan pret «Padomju Savienības žīdu katķismu», kas mēģina pamatot un attaisnot šādu insinuāciju t. i. (netiešs mājiens, apmelošana, neslavas celšana) leģitimitāti.

Apelācijā ir teikts: «Leonards Inkins ir piekritis šim tekstam, proti, piekritis un atzinis, ka Izraēlas vēstniece rīkojas tā, kā ebrejiem pieņemts.» Jāatgādina, ka fragments ir no «Padomju Savienības žīdu katķisma». Nevar vilkt paralēles starp latvieti un padomju latvieti, krievu un padomju krievu, žīdu un padomju žīdu. Padomju vara ir tā kas  samaitāja vairākas paaudzes, un pasaules notikumu kontekstā redzam, ka šī plaisa ir ļoti liela, to pierāda pēdējo gadu notikumi Ukrainā un Krievijā.

Apbrīnas vērts ir secinājums apelācijas protestā (citēju!) - «nav nozīmes tam, vai veikto darbību rezultātā nacionālais, etniskais vai rasu naids tika izraisīts»! Kā tam var nebūt nozīmes, ja pants, par kuru mani apsūdz, tieši tādu rezultātu paredz, un, ja tāda nav, tad nav, par ko apsūdzēt. Noteicošā esot mana attieksme pret nodarījumu, tātad mani tiesā par attieksmi?! Un vēl izrādās, ka mana psihiskā attieksme pret nodarījumu var izpausties tikai ar tiešu nodomu.

Interesants psiholoģiskās vai psihiatriskās viedības paraugs. Tomēr krimināllietā neviens psihologs vai psihiatrs nav devis slēdzienu, nedz arī tāds ir ticis pieprasīts.

Savu nodomu un psihisko attieksmi pret nodarījumu esmu tiesai paskaidrojis, un tam nav nekāda sakara ar nacionālā vai etniskā naida kurināšanu pret kādu tautu. Bet, ja jau šie paskaidrojumi netiek ņemti vērā un ignorēti, tad interesanti, kurš gan, izņemot Dievu ir spējīgs ielūkoties manā dvēselē un smadzenēs, lai noskaidrotu kāda ir mana psihiskā attieksme pret nodarījumu.

Prokurore apelācijas protestā raksta: «Subjektīvās puses konstatēšana nedrīkst aprobežoties tikai ar aizdomās turētā viedokļa uzklausīšanu.. nozīme ir ne tikai apsūdzētā liecībām, bet arī citiem apstākļiem, piemēram, nozieguma izdarīšanas kontekstam, liecinieku liecībām.» Nozīme jau minētajam laikam ir, tikai kāds ir konteksts un liecinieku liecības? Par kontekstiem var runāt bezgalīgi, un arī katram lieciniekam var būt savs viedoklis, bet ko tas dod, ja nav paša nodarījuma un tā seku.

Apelācijas protestā ir rakstīts: «Tiesa, vērtējot Leonarda Inkina subjektīvo pusi noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, nav ņēmusi vērā liecinieka Iļja Ļenska liecību, kurā liecinieks norāda, ka «Padomju Savienības žīdu katķisms» ir radies sešdesmitajos gados krievu nacionālistu vidē, nav izdots 1958. gadā Telavivā. (..) Šāds teksta saturs nav saistīts ar ebrejiem, ebreji pat nezina, par tā pastāvēšanu, Izraēlā nav pazīstams, tas ir antisemītisks, tā ir maldinoša informācija.»

Šo sava apgalvojuma patiesumu liecinieks tiesā netika apstiprinājis ar faktiem, un tomēr arī prokurore pievienojas liecinieka uzskatiem un pieņem, ka viņa teiktais ir patiesība. Taču apgalvojums ka «Padomju Savienības žīdu katķisms» ir tapis krievu nacionālistu vidē pagājušā gadsimta sešdesmitos gados ir stipri apšaubāms. Iedomāsimies pēckara Padomju Savienību un tad tur tādus krievu nacionālistus, kas ir organizējušies ar vēlmi graut un diskreditēt. Teksts drīzāk ir sarkastisks, tā saturs un valoda atbilst 50.-60. gadu stilam.

Sešdesmitajos gados Padomju Savienībā nekādi krievu nacionālisti, nedz to organizācijas nepastāvēja un nevarēja pastāvēt. Ja arī kāds tā domājošs bija, tad tas jau atradās Gulagā, un krievu nacionālismam nebija ne tās organizētības, ne radošuma, ne iemesla, lai sarakstītu un izplatītu šādu katķismu. Ja nu vienīgi tie, kurus liecinieks un prokurore sauc par «krievu nacionālistiem» nedzīvoja Izraēlā un, izmantojot demokrātiskas valsts tiesības, nesarakstīja un neizdeva tur šo katķismu.

Prokurore raksta, ka «Providus» pētnieces Ilonas Kronbergas «praktiskā pieredze ir pietiekama ekspertīzes izdarīšanai» un «procesa virzītājam nebija šķēršļu pieaicināt un uzdot ekspertīzi veikt pētniecei Ilonai Kronbergai», kaut arī viņai nav speciālo zināšanu cilvēktiesību jomā.

Bet kas tad ir «praktiskā pieredze» un vai tāda ir likumā par ekspertīzēm paredzēta? Ilona Kronberga savā «ekspertīzē» nespēj neko dokumentāri pierādīt, tikai izsaka nepamatotus apgalvojumus, kurus sakās ieguvusi, izmantojot plašus elektroniskos resursus. Eksperte nav  norādījusi, vai viņai ir likumā paredzētā kārtībā  izsniegts sertifikāts tādu ekspertīžu veikšanai.

Prokurore pirmās instances tiesas noraidījumu Ilonas Kronbergas «ekspertīzei» saista ar aizstāvības pieaicināto liecinieku liecību ņemšanu vērā un saskata šeit pretrunas. Viņa raksta - «tajā pašā laikā aizstāvības pieaicināto liecinieku, speciālista atzinumu sagatavotāju – vēstures zinātņu doktora Edvīna Šņores un vēstures maģistra Jāņa Maurīša – liecības tiesa vērtējusi un piedevusi tām ticamību».

Uzskatu, ka šie liecinieki kā vēstures speciālisti un vienlaikus atzinumu sagatavotāji pareizi saka, ka citāts nav citētāja viedoklis, norādot uz konkrētiem darbiem, autoriem un citātiem, kuri tika plaši izmantoti un neviens par to nav ne vajāts, ne sodīts.

Un vai tad cienījamā prokurore nezin, ka eksperta kompetencē neietilpst dot atzinumu par manu vainu konkrētā nozieguma izdarīšanā. Abi vēsturnieki sniedza liecības atbilstoši viņu specialitātei un kompetencei.

Prokurore uzsver, ka tiesa noraidījusi Ilonas Kronbergas ekspertīzi par to, ka viņai nav pieredzes cilvēktiesību jomā. Ir piemirsts, ka tiesa apšaubīja ne tikai viņas pieredzi un kompetenci, bet arī to, ka tika analizēta viņas ekspertīze.

Tieši tāpēc, ka vēstures zinātņu doktora Edvīna Šņores un vēstures maģistra Jāņa Maurīša liecības bija pamatotas un korektas, tās tika ņemtas vērā un neradīja iebildumus.

Visbeidzot, es gribētu pievērsties Izraēlas vēstnieces vēstulei, kas adresēta NEPL vadītājam Aināram Dimantam,

Latvijas Universitātes rektoram prof. Mārcim Auziņam;

Latvijas ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājam Arkādijam Suharenko;

Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centra priekšsēdētājam prof. Ruvinam Ferberam;

Ārlietu ministrijas Speciālo uzdevumu  vēstniekam Rolandam Lappuķem.

Savā vēstulē vēstniece uzsver:

«(..) propagandas atmosfēra pret jūdiem un musinoša terminoloģija, kas tika lietota raidījumā, neatbilst Eiropas tolerances vērtībām, cīņai pret antisemītismu un rasismu, ko Latvija ievēro kā Eiropas Savienības dalībvalsts.»

1.) Šeit es gribu atgādināt, ka radio «NABA» raidījumā «Tēvijas laikmets», kas kļuva par iemeslu vēstulei, bija uzaicināts sirmgalvis, kurš, par paša pieredzēto stāstot, atcerējās, ka 1941. gada deportāciju dienā pie vilciena, kurā ievietoja izsūtāmos, redzējis dažus ar ieročiem bruņotus jūdus, kuri piedalījušies deportācijā.

Vai šāds atmiņu fragments varētu tikt traktēts kā «propaganda pret jūdiem»?

1999. gadā Izraēlas vēstniecība sponsorēja jūdu vēsturnieka Dova Levina grāmatas «Ebreju vēsture Latvijā. No apmešanās sākumiem līdz mūsu dienām» izdošanu latviešu valodā. Autors, rakstot par norisēm 1940. gadā un «Strādnieku gvardi», kas  «cīņai pret kontrrevolucionārām grupām» tika izveidota saskaņā ar LKP CK 1940. gada 2. jūlija lēmumu, konstatē: «Gvarde, kas izvietota Rīgā un citās lielākajās pilsētās, darbojās pēc militāriem principiem. Tur bija iekļāvušies apmēram 10 000 ebreju vīriešu un sieviešu.»

Arī zinātniskā apcerējuma «Latvijas ebreji un padomju vara 1928-1953», R: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, 2009. g., 308 lpp. (apcerējuma sastādītājs un zinātniskais redaktors – Leo Dribins) 160. lappusē konstatē: «Atšķirībā no milicijas strādnieku gvardi nepiedalījās arestos, izņemot 1941. gada 14. jūnija deportāciju, kad neliela daļa sevišķi uzticamo gvardu bija iesaistīti šajā prettiesiskajā akcijā».

Domāju, ka abiem zinātniekiem – Dovam Levinam un Leo Dribinam – būtu problemātiski inkriminēt «propagandu pret jūdiem, neatbilstību Eiropas tolerances vērtībām, cīņai pret antisemītismu un rasismu».

2.) Nezinu, ko tieši domājusi vēstniece, bet pastāv varbūtība, ka ar apzīmējumu «musinoša terminoloģija, kas tika lietota raidījumā» un kura tātad «neatbilst Eiropas tolerances vērtībām», vēstnieces kundze savā vēstulē  domājusi  latviešu vārdu «žīds», ko «Tēvijas laikmeta» veidotāji lietoja konsekventi (citu «terminoloģiju» raidījumā  grūti konstatēt).  

Te es gribu atgādināt, ka Satversmes Sapulces aizmetnī – Tautas Padomē – bija Žīdu nacionālā padome (Mordehajs Dubins, Pauls Mincs), Latvijas Žīdu sociāldemokrātiskā strādnieku partija «Bunds», Apvienotā žīdu sociālistu partija, Žīdu bezpartejiskais apvienotais bloks, Žīdu strādnieku partija un Žīdu tautas partija, tāpat Latvijas brīvvalsts laikā darbojās Žīdu tautības Latvijas atbrīvotāju biedrība, darbojās Žīdu teātris un citas organizācijas, kuru nosaukumā pieminēts vārds «žīds». Dažādu «žīdu» partiju deputāti darbojās arī visās Latvijas brīvvalsts Saeimās.

Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumu 1929. gada 5. decembra apstiprinātajā Skolu sarakstā ir daudz skolu, kuru nosaukumos ir vārds «žīdu». Piemēram, Liepājas žīdu ģimnāzija, Rēzeknes žīdu ģimnāzija, Rīgas žīdu paidagoģiskie kursi un vēl vairāki desmiti mācības iestāžu nosaukumu, kuros ir vārds «žīdu».

Tāpat jāsecina, ka arī pati vēstules autore vēstulē konsekventi lieto vārdu «jūds», nevis «ebrejs» – minot apzīmējumu «jūdu kopienas». Tāpat nevar noliegt, ka Latvijas Universitātē studenti šodien mācās Jūdaikas (nevis ebrejikas) studiju centrā un Izraēlas vēstnieces pārstāvētās tautas reliģija ir jūdaisms. Līdz ar to jāsecina, ka latviešu valodas vārds «žīds» atvasināts no vārda, kādā tiek dēvēta konkrētās tautas reliģija, kas ir jūdu pašidentifikācijas pamats, un ir leģitīms ne tikai Latvijā, bet daudzās pasaules valstīs un nav vis «musinošs», bet gan pilnībā atbilst «Eiropas tolerances vērtībām».

3.) Izraēlas vēstniece Ben Jakovas kundzes vēstulē raksta: «(..) mēs bijām pārsteigti, ka nacionālais radio dod platformu augstākminētajām personām, no kuriem viens ir pazīstams kā «naci» propagandas, piemēram, grāmatas «Mana cīņa» («Mein kampf») izplatītājs, kamēr otrs cenšas attaisnot Herbertu Cukuru, pazīstamu ar viņa «naci» noziegumiem un jūdu kopienas slepkavību.»

Iespējams, vēstnieces kundze, vēstuli rakstot, nav bijusi informēta, ka grāmatu «Mein Kampf» latviešu valodā izdeva divi zinātnieki – ekonomikas doktors Pēteris Lauva un Latvijas Universitātes asociētais profesors Ābrams Kleckins, kurš kopš 2015. gada 4. maija ir Atzinības krusta ordeņa komandieris – un viņam diez vai varētu inkriminēt «naci» propagandu»; bez tam, atšķirībā no LPSR, Latvijas Republikā nepastāv Galvenā pārvalde valsts noslēpumu aizsardzībai presē (tautas valodā – Glavļits), t.i., cenzūra. Toties uz ikvienu, arī mani, attiecas Satversmes 100. pantā: «Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir aizliegta.» garantētās tiesības.

Tajā pašā (2012.) gadā, kad tapa Izraēlas vēstnieces vēstule, ASV apgādā Levant Books tika izdota grāmata «Spies Against Armageddon. Inside Israel’s Secret Wars» («Spiegi pret Armagedonu. Izraēlas slepeno karu aizkulises»), kurā Izraēlas slepenais dienests MOSSAD pirmoreiz publiski atzīst, ka iepriekš saņēmis Izraēlas valdības akceptu un  ir bijis Herberta Cukura slepkavības plānotājs un īstenotājs. MOSSAD vadītājs (1963.-1968. g.) Meirs Amits, saskaņojot ar Izraēlas valdības vadītāju Levi Eškolu, kurš deva atļauju slepkavības veikšanai, šo eksekūciju jau sākotnēji bija iecerējis kā skaļu politisku (nevis tiesisku) akciju,  kas iedarbības ziņā līdzinātos Ādolfa Eihmana sodīšanai ar nāvi, tikai – bez tiesas sprieduma.

Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra, kas jau 21 gadu turpina izmeklēt Herberta Cukura lietu, pēc iepazīšanās ar šo grāmatu nosūtīja Izraēlas tiesībsargājošajām iestādēm tiesiskās palīdzības lūgumu, taču, cik man ir zināms, atbilde no Izraēlas joprojām nav saņemta.

Ņemot vērā, ka Izraēla nav sekmējusi Latvijas pilsoņa Herberta Cukura vainas pierādīšanu, savukārt Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras rīcībā šādu pierādījumu nav, a priori  inkriminēt Herbertam Cukuram ««naci» noziegumus un jūdu kopienas slepkavību» ir juridiski (un morāli) nekorekti.

Iespējams, ka politiska spiediena rezultātā vēstule panāca, ka, kā minēja Ben Jakovas kundze, tika «pieņemti adekvāti mēri, lai izvairītos, ka šāda veida propaganda tiktu turpināta nākotnē» – raidījums «Tēvijas Laikmets» tika slēgts. Tika slēgts, kaut arī vēstures fakti ir pretrunā ar ikvienu no Izraēlas vēstnieces vēstulē paustajiem pieņēmumiem.

Nobeigumā dažas rindiņas no manas šogad iznākušās grāmatas «Neizmantoto iespēju laiks»:

«Kādam domātājam patika prātot, pastaigājoties pirms saullēkta gar jūru. Viņš domāja par dzīves jēgu, priekiem, bēdām, nelaimēm un postu. Par to, priekš kam mums dzīvot un kāpēc jāmirst.

Reiz naktī bija liels paisums, kas appludināja pludmali un radīja lielu nekārtību. Bet tad sākās bēgums, un visa piekraste bija noklāta ar jūras zvaigznēm. Jūras zvaigznes bez ūdens saulē gāja bojā un izžuva. Tās, atvadoties no dzīves, smagi nopūtās un gaidīja neizbēgamo nāvi. Prātnieks, to redzot, domāja, ka arī cilvēka dzīve var jebkurā brīdī aprauties. Un nav jēgas mēģināt šai skatā ieraudzīt, saprast un izzināt kādu dziļāku jēgu. Pēkšņi viņš ieraudzīja kādu puišeli, kurš raudot pusdzīvās jūras zvaigznes lasa grozā. Un, piekrāvis to pilnu, nes un izber zvaigznes jūrā.

Prātnieks pie sevis noteica. Nu gan izdomājis – zvaigznēm palīdzēt. Un teica tam: «Muļķa puika, tu taču nespēsi visas glābt. Ko tavi vārie mēģinājumi mainīs? Šeit taču iet bojā miljoniem jūras zvaigžņu.»

Puika, pagriezies pret prātnieku un tikai ļoti īsu mirkli padomājis, teica: «Šīm, kuras atgriežu ūdenī, ļoti daudz kas mainīsies.»

Un domātājs pēkšņi saprata. Lūk, kāpēc laikam ir jēga dzīvot. Un varbūt Dievs ir radījis jūras zvaigznes, lai bērnā attīstītu un pamodinātu žēlastību, izpalīdzību, līdzjūtību un mācītu būt taisnīgam.»

Es jūtos kā negaisa izmesta krastā jūras zvaigzne, un tiesas varā ir mani atgriezt ūdenī vai atstāt mirt.

Lūdzu tiesu izskatīt manu lietu objektīvi un pirmās instances tiesas attaisnojošo spriedumu atstāt negrozītu, bet apelācijas protestu noraidīt.

An error has occured