Menu
Pilnā versija

Grēku subkultūra. 3. Lepnības burbuļi

Arturs Priedītis · 26.08.2016. · Komentāri (10)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Viens no septiņiem t.s. nāves grēkiem ir lepnība. Pie mums šis nāves grēks izpaužas negaidītā veidā – grēku publiskās nožēlošanas procesā. Lepnība izpaužas, publiski nožēlojot grēkus.

Lepnība tāpat kā pārējie nāves grēki ir dvēseles bojāejas sākums. Lepnību (lat. superbia) min pirmajā vietā no septiņiem nāves grēkiem. Dantes šķīstītavā pirmajā aplī atbrīvojās no lepnības.

Lepnības variācijas ir godkāre, iedomība, pašlepnums, augstprātība, uzpūtība, slavas kāre, lielīšanās. Lepnības kontekstā mēdz būt pārākuma mānija, lišķība, viltība, divkosība, pielīšana, nekaunība, ārišķība. Lepnības saknes ir tumsonība, stulbums, intelektuālā aprobežotība. Lepnība burbuļo bez pazemības, pieticības, padevības, taktiskuma. Lepnība ieved melu pasaulē. Lepnības apsēstais cilvēks nemeklē savu pelnīto vietu dzīvē, bet vienmēr grib būt labāks nekā ir patiesībā. Lepnības apsēstais cilvēks tāpēc vienmēr ir neapmierināts un neatzīst pazemības, pieticības, padevības, taktiskuma pilnveidošanu. Viņa misija ir kalpošana godkārei un ārišķībai.

Pēcpadomju Latvijā grēku publiskā nožēlošana ir populāra. Medijos var sastapt daudzas grēksūdzes. Publiski nožēlot grēkus galvenokārt mīl valdošās kliķes eksemplāri. Protams, runa ir par grēku nožēlošanas imitāciju, bet nevis grēku īstu nožēlošanu. Valdošās kliķes grēku īstā nožēlošana ir nākotnes perspektīva.

Grēku nožēlošanas popularitāte ir saistīta ar „politiķu” paaudžu maiņu. Skaisti izsakoties, no politiskās skatuves aiziet vecie aktieri. Respektīvi, aiziet „perestroikas” gados padomju specdienestu atlasītie un masu komunikācijā speciāli popularizētie „lāčplēši”, un aiziet „brīvvalsts” periodā pārsvarā no ielas uzklīdusī politiskā „elite”. Viņi grēksūdzēs koķeti atceras savu vēsturisko lomu pēcpadomju vēsturiskajos notikumos, patētiski nožēlojot nerealizētās ieceres.

Piemēram, no „elites” aiziet gados svaigi deputāti, ministri un ministru prezidenti. Viņu partiju biznesa projekti ir izpildīti, partijas pajukušas un viņiem faktiski vairs nespīd atgriešanās pie Lielās Siles. Daudzi no viņiem nevar nomierināties un mājās sēdēt klusu pie televizora. Tā vietā viņi cenšas turpināt tēlot nacionālos varoņus, ekonomiskos stratēģus, politiskos guru, valsts glābējus, valsts stūmējus Eiropas Stikla kalnā.

Iespējams, lieta ir nopietna. Iespējams, var apstiprināties šāds nopietns novērojums. Daži Rīgas mediji joprojām sistemātiski turpina popularizēt „perestroikas” specvajadzībām tautā izslavētos „lāčplēšus”. Žurnālistu izkārtotās „lāčplēšu” publiskās grēksūdzes ir bieži lasāmas. Viscentīgāk par to rūpējas „Diena”, „NRA”. Šie izdevumi visaktīvāk pievēršas „lāčplēšu” spodrināšanai, tautai atgādinot par padomju laikā „uzpiārētajiem” varoņiem bez reāliem varoņdarbiem mākslā, literatūrā, zinātnē, ekonomikā, politikā. Tā vien liekas, ka „brīvvalstī” turpinās padomju tradīcijas cilvēku muļķošanā un šo tradīciju turpināšanos kāds speciāli uzrauga un koriģē.

Protams, mēdz būt izņēmumi. Ne visas publiskās grēksūdzes ir lepnības burbuļi. Var novērot zināmu tendenci. Lepnības burbuļi parasti ir ”lāčplēšu” grēksūdzes. „Lāčplēši” nedomā nožēlot grēkus. Viņi pastrādā jaunu grēku. Turpretī „brīvvalsts” periodā no ielas uzklīdušās „elites” grēksūdzes parasti nepastrādā lepnības nāves grēku. Tas ir loģiski. Pēcpadomju „elitei” nav ar ko lepoties. Viņi nevar sev pierakstīt līdzdalību „brīvības cīņās”. Par pēcpadomju ekonomiskajiem varoņdarbiem arī nav ieteicams plātīties. Publiku tas ļoti kaitina. Vienīgi atliek sevi mazliet pakritizēt. Tas publikai patīk.

Tā tas, piemēram, notiek bijušā premjerministra I.Emša nesenajā intervijā aģentūrai „LETA”. Viņš pieļautās aplamības pilnā mērā neatzīst. Taču necenšas īpaši lepoties ar savu darbu valdībā: „Iespējams, mēs bijām pārāk naivi un ticējām, ka Eiropas Savienības(ES) brīvais tirgus, kur ir brīva produktu kustība, nodrošinās mūsu zemnieku saražotās produkcijas realizāciju[..]Bet izrādījās, ka tirgus vairāku iemeslu dēļ nemaz tik brīvs nav”.

Savādāka aina ir laikrakstā „Diena” šīs vasaras intervijā ar Jāni Peteru. Petera kungs ir tipisks „lāčplēsis”. Var droši teikt – jauno laiku „hiperlāčplēsis”. Viņš ir cilvēces vēsturē unikālās „perestroikas” viens no galvenajiem personāžiem Latvijā. Viņš pats to vairākkārt ir apliecinājis 90.gadu publikācijās, lielības aklumā atklājot „perestroikas” grandiozo noziegumu organizatoriskos paņēmienus. Viņa pienākums ir atvainoties latviešu tautai par nacionāli nodevīgo darbību „perestroikas” laikā. Saprotams, atvainošanos nesagaidīsim. Ne tas morālais tips. VDK strādāja lielmeistari morālo deģenerātu uztaustīšanā un izmantošanā. Morālie deģenerāti turpina tēlot ne tikai rakstniekus, dzejniekus, zinātniekus, bet arī nacionālos varoņus, tādējādi izšķaidot jaunu nāves grēku. Viņi nepazīst kaunu, atbildību, vainas sajūtu. Domājams, daži no viņiem (piem., D.Īvāns) joprojām nesaprot, ka viņu destruktīvās darbības upuris ir morāli šausmīgi traumētā latviešu tauta. „Perestroika” ir humanitārā katastrofa. Tāda katastrofa ļoti negatīvi atsaucās uz cilvēku cilvēciskumu.

Lūk, daži citāti no Petera kunga lepnības burbuļiem: „Redziet, es nekad neesmu pārspīlējis tās pārmaiņas, un es vienmēr esmu savā darbībā bijis diezgan mērens. Kas man ir arī pārmests. Lai gan man pašam liekas, ka mans diplomātiskums ļāva sarunāties gan ar Tautas frontes radikālajiem cilvēkiem, gan Centrālkomiteju, ar Gorbunovu, ar Pugo. Es tolaik gribēju kļūt par PSRS tautas deputātu, jo domāju, ka viss izšķirsies Maskavā. Es gribēju tur būt klāt un savu spēku iespējās piedalīties. Starp citu, mans konkurents toreiz konkrētajā vēlēšanu apgabalā bija Valmieras rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Andris Bērziņš, vēlākais Valsts prezidents (smejas). Es viņu uzvarēju, bet mēs viens pret otru izturējāmies laipni. Viņš, jau prezidents būdams, jautāja: vai atceries, kā mēs uzstājāmies Matīšu kultūras namā un cilvēki bija izbrīnīti, ka mēs viens otru negānām?[..]

Skaidrs, ka arī Tautas fronte varēja kaut ko darīt citādi, tomēr tā arī daudz ko izdarīja. Es jau esmu ķeceris. Man patīk[..]doma, ka viss izšķīrās Maskavā. PSRS Augstākā padome, PSRS Tautas deputātu kongress – baltiešu deputāti strādāja solidāri kā vienota grupa, un tas mums ļāva arī paust savu viedokli visai pasaulei. Jo tur bija klāt preses pārstāvji no visas pasaules. Un mēs atklāti runājām par neatkarību. Bet, protams, šeit, Latvijā, Tautas fronte visā šajā lietā ļoti palīdzēja.[..]

Es par to latviskumu esmu tik daudz dzejoļu rakstījis padomju laikā, ka... daži tagad vairs neder (iesmejas). Kaut vai tāpēc, ka ir citas paaudzes uzaugušas. Kādas ir latviskuma izpausmes? Es minēšu to šabloniskāko – Dziesmu svētki. Jo pat padomju laikā kodols bija latvisks – jā, bija divas dziesmas krieviski, viena dziesma veltīta Ļeņinam, bet pārējais bija latvisks. Un šodien arī šis latviskums ir. Kad es klausos Jāņu vakaru (pat ne Gaismas pili), es pilnīgi peldu latviskuma jūrā...”

Interesanti ir padomāt par žurnālista norādīto Petera kunga smiešanos intervijas laikā. Par ko viņš smējās?

Vispirms smējās par to, ka viens vīrs no LPSR visaugstākās nomenklatūras LR kļuva par Valsts prezidentu. Pēc tam smējās par savu padomju laika „daiļradi”.

Par to visu patiešām ir jāsmejas! LPSR/LKP vadošo kadru nokļūšana LR politiskajā vadībā patiešām ir smieklīgs fakts. Tik smieklīgs fakts, ka par to nebaidās ciniski ņirgāties pat tādi „perestroikas” varoņi kā Peters. Jānis Peters taču par katru cenu vēlas tautā uzturēt cēlo priekšstatu par savu varonīgo ieguldījumu „brīvības cīņās”. Tāpēc viņš nekādā gadījumā nedrīkst atklāt patiesību. Taču situācija ir jocīga. Petera kunga ieskatā latvieši ir tik lielā mērā nozombēti, ka no viņu saprāta un spriešanas spējām nekas nav palicis pāri. Peters ir pārliecināts, ka latvieši nav spējīgi saprast viņa cinisko ņirgāšanos par LR realitāti, kad „bijušais” var kļūt Valsts prezidents. Peters ir stingri pārliecināts, ka latviešiem nekad nepieleks, kas patiesībā bija „brīvības cīņas”, kas patiesībā tika radīts LPSR vietā un kāda loma šajā drausmīgajā mahinācijā bija Peteram.

Saprotams, jāsmejas ir arī par „daiļradi”. Tā ir tik nevērtīga, ka pats autors par to šodien smejas. Reizē smieklīgi redzam, kādu kroplu materiālu padomju laikā speciāli iesmērēja sabiedrībai, lai tā dievinātu autoru un vajadzības gadījumā autors varētu manipulatīvi kalpot kā „nacionālais varonis”.

J.Petera lepnības burbuļi un cinisms atstāj ļoti nomācošu iespaidu par latviešu likteni. Nomācošu iespaidu atstāj arī šī kunga mūža liktenis. Aizvadītajam mūžam patiesībā nav nekādas vērtības. No aizvadītā mūža cilvēks nevar ne ar ko patiesi lepoties. Viņa mūžā viss ir bijis sasmērēts, neīsts, tēlots, negodīgs. Cilvēciskā enerģija ir izmantota vienīgi destruktīvās un nelietīgās mahinācijās.

Regulāri sabiedrībai tiek atgādināts par Jāņa Jurkāna atrašanos zem šīs Saules. Ja Petera biogrāfijā ir ne tikai „diplomātija” un „politika”, bet arī „daiļrade”, tad Jurkāna biogrāfijā ir tikai „diplomātija” un „politika”. Jurkāns Jānis ir „lāčplēsis”. Taču reizē viņš ir arī tipisks pēcpadomju politiskās „elites” pieklīdenis no ielas. Par viņa dzīvi pirms „perestroikas” publikai gandrīz nekas netiek stāstīts. Tam var būt vismaz divi iemesli: nav ko stāstīt vai vēl nav pienācis laiks atklāt padomju valsts drošības noslēpumus.

Wikipedia” par J.Jurkānu ir šāda informācija: „1974. gadā beidzis Latvijas Valsts universitāti angļu valodas specialitātē. Atmodas laikā aktīvi iesaistījies sabiedriskajos procesos, bija Latvijas Tautas frontes biedrs. No 1990. līdz 1992. gadam bija pirmais atjaunotās Latvijas ārlietu ministrs Ivara Godmaņa valdībā. No 1994. līdz 2005. gadam J. Jurkāns bija Tautas Saskaņas partijas priekšsēdētājs. 5., 6., 7., 8. Saeimas deputāts. 1995. gadā tika atkārtoti izvirzīts ārlietu ministra amatam Saeimas uzticību neguvušajā Ziedoņa Čevera sastādītajā Ministru kabineta sastāvā. No 1994. līdz 1996. gadam TSP Saeimas frakcijas priekšsēdētājs, bet no 1997. līdz 2003. gadam — TSP un PCTVL Saeimas frakcijas priekšsēdētājs. 2005. gadā izstājās no TSP un tās Saeimas frakcijas, nepiekrītot iestāšanās "Saskaņas Centrā" nosacījumiem, bet 9. Saeimas vēlēšanās atbalstīja SC. Vēlāk biedrības "Baltijas asociācija — transports un loģistika" prezidents, kā arī Eiropas Parlamenta deputāta Alfrēda Rubika palīgs ārlietu jautājumos. 2011. gadā atgriezās politikā, lai piedalītos 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanās kā Šlesera Reformu partijas LPP/LC kandidāts un potenciālais ārlietu ministra kandidāts, taču saraksts nesaņēma vēlētāju atbalstu un Saeimā neiekļuva”.

Jurkāna kunga lepnības burbuļi uzvārās snobisma smalkajā putojumā. Atceros, viņam vienmēr bija snoba un franta reputācija. Par viņa snobismu uzjautrinājās ne tikai rīdzinieki. 90.gados uzjautrinājās arī Latgalē, Daugavpilī, kur dzīvoja snoba kunga uzticamākais „elektorāts”.

Pirms kāda laika „NRA” publicētā intervija liecina par snobisma progresēšanu. Mūsu slavenākajam snobam no visas sirds novēlot ilgu mūžu, nepieciešams atgādināt snobu klasisko identifikāciju: „Viņš dzīvoja kā snobs, un viņš nomira kā snobs”.

Jurkāna Jāņa snobisms faktiski ir tīkama vēsma mūsu vienmuļajā un garlaicīgajā politiskajā piesārņojumā. Snobisms nav laba lieta. Taču vienmuļība un garlaicība ir vēl nelabāka lieta. Pie tam vēl tad, ja vienmuļība un garlaicība ir garīgās aprobežotības pazīmes, ko nekad nevarēs glābt neviens Saeimas analītiskais dienests, par kura vajadzību pašlaik gudri spriedelē dauni auri.

Snobisms ir ne tikai noteiktas modes, gaumes, manieru, dzīves stila pielūgsme, bet arī slikta attieksme pret citiem. Snobisms ir augstprātīga attieksme pret citiem. Snobs vienmēr citus uzskata par muļķiem. Snobs pretendē uz pārākumu prātā, zināšanās, izpratnē. Snobs uzskata, ka viņam ir izsmalcinātāka gaume nekā pārējiem. Snobs ir smieklīgs. Taču snobs nekad nav bezpalīdzīgs, jo tic snobisma kulta lietderībai. Snobismā stils un estētisms ir pārāks par ideoloģiju – attiecīgā cilvēka idejisko satvaru, idejisko devumu, kvalitāti, potenciālu. Tāpēc var teikt, ka snobisma ideoloģijā ietilpst tikai stils un estētisms.

Snobs nav gudrs cilvēks. Tas ir pats par sevi saprotams. Gudram cilvēkam snobisms ir pretīgs. Gudrs cilvēks nekad nenolaidīsies līdz snobiskām izdarībām. Uz tām ir spējīgs tikai prāta ziņā aprobežots cilvēks.

Mūsu „politiķu” aprindās aiziešana no „politikas” diezgan bieži ir sabiedrībai nospēlēts burvīgs rituāls. Rituāla baudītājiem pirmkārt un galvenokārt tiek iešķērēts, ko viņi zaudē un kas viņiem pietrūks turpmākajā politiskajā ušņu dobē pēc dotā „politiķa” aiziešanas.

Šis rituāls ne reti tiek nospēlēts vairākas reizes. Arī Jurkāna kungs ir vairākas reizes noorganizējis burvīgo rituālu. Snobam šis burvīgais rituāls ir ļoti izdevīgs, sniedzot kārtainu iespēju demonstrēt snobismu – pārākumu, neaizstājamību u.tml. Snobam ir iespējams šo rituālu nospēlēt neatkārtojami eleganti, stilīgi un valdzinoši. Snobs nekad neuztraucās par elegances, stilīguma un valdzinājuma plātību, ārišķīgo seklumu un piederību filistra repertuāram.

Intervijā ir stāstīts par Jurkāna kunga kārtējo „aiziešanu”. Šoreiz viņš esot „aizgājis” ne tikai no „politikas”: „Esmu pārcirtis savas saites ar pagātni (!?).[..]Esmu iesācis jaunu, skaistu dzīvi, man vispār visa dzīve ir posmos. Šajā jaunajā posmā ieejot, esmu ļoti daudz cilvēku no savas dzīves izņēmis ārā un nobloķējis. Es mēģinu atbrīvoties no laika rijējiem un cilvēkiem, kas man garīgi ir sveši vai arī nav pietiekami tuvi.»

Pagātnes nociršana ir notikusi tipiski snobiski: „Pašlaik ir milzu entuziasms rakstīt grāmatu un to arī daru”. Lieta ir tā, ka snobu snobismā ietilpst „grāmatas rakstīšana”. Tam ir starptautisks vēriens. Eiropiešu daiļliteratūrā tēlotie snobi visi raksta „grāmatu”. Tas vispār ir interesanti. Snobs nekad neraksta romānu, stāstu, noveli, memuārus, dzejoli, lugu, dienasgrāmatu. Snobs vienmēr raksta „grāmatu”. Snoba izjūtās „grāmata” (tehniskais noformējums) ir kaut kas respektablāks nekā grāmatas žanriskais saturs (romāns, stāsts utt.). Iespējams, tas ir tāpēc, ka praktiski nekas netiek rakstīts un uzrakstīts. „Grāmatas” rakstīšana ir skaisti meli. Vismaz tā tas vienmēr ir daiļliteratūrā. Daiļliteratūras snobs nemaz nav spējīgs uzrakstīt grāmatu.

Intervijā mūsu slavenais snobs turpina: „Jūtos brīvs, sakārtots un laimīgs. Sekoju vecā grieķa Zorbas padomam: «Cilvēkam ir jābūt nedaudz trakam, jo citādi viņš nekad neuzdrošināsies pārcirst pagātnes važas.» Esmu bijis pietiekami traks un pārcirtis savas saites ar pagātni (!?). Brīvība palīdz man bezkaislīgi atskatīties (!?), izvērtēt radus, draugus (!?). Atšķirt draugus no paziņām. Pamatīgi esmu iztīrījis kontaktus telefonā, man patīk šis attīrīšanās process.[..]Mēģinu dzīvot bauslīgi (!?), taču pieskatot, lai mani prieka avoti neizsīkst (!?). Sportoju. Vasarā spēlēju golfu, ziemā – tenisu”.

Citātā nepieciešams komentēt divus momentus. Patiesībā – četrus. Tomēr vārdus „izvērtēt radus, draugus” nekomentēšu. Tāpat viss ir skaidrs. Nekomentēšu arī Jurkāna loģiskās spriešanas spējas, no vienas puses „pārcērtot savas saites ar pagātni”, bet no otras puses „bezkaislīgi atskatoties” uz pagātni. Arī šajā gadījumā viss ir skaidrs. Komentēšu tikai divus momentus.

Pirmkārt, Jurkāna Jāņa minētais „vecais grieķis Zorba” nav reāla personība kā, teiksim, Platons, Aristotelis. Tas ir romāna nosaukums. Romāns publicēts Jurkāna Jāņa dzimšanas gadā (1946) grieķu valodā. Pazīstama ir filma „Grieķis Zorba”.

Otrkārt, mēs, parastie cilvēki, nedrīkstam bez uzmanības atstāt tādu snobam svarīgu šifrējumu kā „Vasarā spēlēju golfu, ziemā – tenisu”. Šifrējumā ir iešifrēta snoba snobiskās dzīves jēga.

Snobisms ir ne tikai lepnības burbuļi. Snobisms ir arī augstākās sabiedrības modes, gaumes, manieru dievināšana. Snobs ar snobismu vienmēr vēlas demonstrēt piederību augstākajai sabiedrībai. Demonstrācijas līdzekļi ir visdažādākie. Tajā skaitā tādi sporta veidi kā golfs un teniss.

Nav noslēpums augstākās sabiedrības (piem., aristokrātijas) saistība ar abiem minētajiem sporta veidiem. To zina arī mūsu dārgais snobs. Viņš zina, ka nekādā gadījumā publikai nedrīkst atklāt savu nodarbošanos ar boksu, svarcelšanu, novusu vai kādu citu „nearistokrātisku” sporta veidu pat tad, ja tā būtu svēta patiesība.

Jurkāna kungs ir Latvijas polis. Poļiem bija aristokrātija. Latvijā esmu sastapis daudzus poļus. Poļu vīrieši parasti tūlīt informē par savu aristokrātisko (muižniecisko) izcelsmi. Būtu ļoti patīkami, ja arī Jurkānam Jānim izrādītos aristokrātiska izcelsme. Tad viņš droši varētu golfam un tenisam pieplusot polo, biljardu, pokeru, burāšanu, slalomu, jāšanas sportu.

Snobs Jurkāns eleganti raksturo attiecības ar „politiku”: „Esmu sakārtojis savu politisko arhīvu. Rakstu grāmatu. Gribu uzrakstīt par laiku, kad likās, ka Latvijā cilvēki ir sadevušies rokās lielam virsuzdevumam – atjaunot savu valsti.[..]Par to arī būs – kā 25 gadu laikā apzagām savu valsti un nu dzīvojam nozagtā valstī. Zagšana notika ar visu mūsu klusu ciešanu un likumu noteiktajā kārtībā. Gudrās galvas likumos iestrādā plaisas, kur blēžiem paslēpties. Tāpēc jau cietumā neviens nesēž. Jaunāka paaudze mums pārmet, ka mantojumā esam atstājuši nozagtu, korumpētu valsti. Tā diemžēl ir. Lai nu kā, bet mantojumā tomēr saņēmāt neatkarīgu valsti (!?). Mēģiniet to sakārtot pēc sava prāta un saprašanas. Šobrīd politiku nosaka partiju intereses, nevis valsts politika. Latvijas politikai nav laikmeta ožas.”

Skan jestri un aizkustinoši. Taču faktiski skan negodīgi. Skan nozombētajiem. Mantojumā netika saņemta „neatkarīga valsts”. Jurkāns turpina „lāčplēšu” nelietīgo muldēšanu. Pirmais ārlietu ministrs nevar nezināt par „perestroikas” specdienestu un kompartijas faktiskajiem mērķiem, ģeopolitiskajām mahinācijām starp Kremli un Balto namu. Pirmais ārlietu ministrs nevarēja nebūt šo mahināciju līdzautors. Mūsu dārgais snobs ir visīstākais valsts nodevējs. Viņš cenšās izvairīties no atbildības par valsts nodevību. Viņš zina, kāds soda mērs gaida valsts nodevējus.

Jurkāns Jānis ir ne tikai snobs, bet arī nekaunīgs svētulis. Viņš ar savu it kā drosmīgo atklātību pastrādā jaunu grēku, uzveļot visu vainu „varas partijām” un murgojot par kaut kādu balsošanas teoriju: „[..]balsojis esmu «slikti». Izšķir sliktus balsojumus (!?) un noziedzīgus. Noziedzīgi balsojis neesmu (!?). Esot opozīcijā, noziedzīgi nebalso (1?). «Saskaņa» jau divdesmit gadus ir opozīcijā (!?). Nauda ir liels kārdinājums. Varas partiju politiķi ir iemācījušies formulu, kā vislabāk atbrīvoties no šī kārdinājuma – vienkārši tam padoties. No vienas puses, man politikā bija viegli. Es ļoti agri (!?) apmierināju visus savus politiskās godkārības nervus.”

Latviešu sabiedrība nekad netiks vaļā no Jurkāna. Tas atklājās intervijā. Būšot atkal jauna atgriešanās politikā: „Visu laiku esmu politikā. Ja esi tik ilgus gadus bijis politikā, no tās tik vienkārši aiziet nevar. Nav bijušo politiķu (!?): vienmēr liekas, ka zini, kā vajadzētu, un kāpēc nav tā, kā biji iedomājies. Esmu mēģinājis dzīvot valstij, politikai garām. Nesanāk.”

Kā redzam, Jurkāna kunga smadzenēs ir stabila asociatīvā saikne starp „politiku” un labi zināmo lepno profesiju. Tās pārstāvji mīl uzsvērt, ka viņu profesijā „nav bijušo”. Tāpēc ar Jurkāna Jāņa atgriešanos ir jāsamierinās. Atgriešanās (īstenībā – mūžīga klātbūtne) ir profesionāli pamatota un profesionāli izskaidrojama. Mūžīga klātbūtne ir profesijas esence, kvintesence.

An error has occured