Iesaki rakstu:

Apmēram tā varētu vērtēt Krišjāņa Kariņa valdības un viņa finanšu ministra, padomnieku un ekspertu veidoto politiku valsts finanšu politikā. Kur tik vien tiek likta kāja – tā sprāgst. Un galvenais iemesls, ka visi lēmumi tiek pieņemti sasteigti, nepārdomāti un bez patiesas ieinteresētības lēmumu ilgtspējīgā efektivitātē.

Palielināta minimālā alga – vai tiešām?

Pēc daudzkārtējiem aicinājumiem Krišjāņa Kariņa valdība tomēr no 1. jūlija ir palielinājusi neapliekamo minimumu gan strādājošajiem, gan pensionāriem līdz 500 eiro mēnesī. Valdībai sava nepārdomāti spītīgi konservatīvā finanšu politika tomēr bija jāmaina, jo pat ciniskākajiem valdības politikas trubadūriem būtu grūti izskaidrot bezdarbību. Daudzie signāli, ka kaut kas nav kārtībā ar valdības veidoto finanšu politiku vairāku gadu garumā, bija nepārprotami.

Piemēram, tas, ka Latvijā līdz šim bijuši augstākie darbaspēka nodokļi Baltijas valstu vidū.* Tas, ka Latvijai būs jāievieš Eiropas Parlamenta pieņemtā direktīva par adekvātu minimālo atalgojumu, kas tāds, acīmredzot nav bijis**. Galu galā – augstais ēnu ekonomikas īpatsvars, kuras apkarošanā valdība ir demonstrējusi pilnīgu nespēju.

To, ka valstī ir problēmas ar atalgojumu, varētu nepamanīt tikai aklais, un šādu pašu “strausa politiku” politiku ir praktizējusi līdzšinējā valdība. To skaidri parāda sausi skaitļi  - pēdējo gadu laikā minimālās algas attiecība pret vidējo bruto algu ir tikai samazinājusies. Piemēram, pērn minimālā alga sasniedz tikai 39% no vidējās bruto algas - līdzīgs rādītājs pēdējo reizi bija 2009. gadā, taču atcerēsimies, tās bija globālās finanšu krīzes, kreditēšanas burbuļa un Parex bankrota sekas… Tagad visu novelt uz Covid-19 būtu neadekvāti.

Lai vai kā, bet 500 eiro neapliekamais minimums ir it kā labi. Tā teikt, vismaz kaut kāda virzība uz augšu. Taču jautājums tagad ir tāds – vai tas ir pietiekami, ņemot vērā pēdējo mēnešu inflāciju. Pārfrāzējot it kā pieaugums ir, bet, ņemot vērā inflāciju, tas pats vien sanāk.

Tajā pat laikā pētījums par darbaspēka nodokļiem skaidri parādīja, ka Latvija līdz šim bijusi visdārgākā no Baltijas valstīm iespējām darbaspēka nodokļu ziņā –valdības nespējas dēļ atrisināt šo jautājumu. Tā nepārtraukti runā par investīciju piesaisti, taču draudzīga investīciju politika ir izpalikusi gadiem. 

Vai pārdomāta cīņa ar inflācijas dzirnavām

Ņemot vērā starptautisko situāciju, Fiskālās disciplīnas padome ziņojumā par valsts ekonomisko un fiskālo situāciju ir norādījusi, ka Latvijā inflācijas līmenis jau ir viens no augstākajiem ES - maijā gada inflācija sasniedza 16,9%. Turklāt šajā pašā ziņojumā norādīts, ka pašlaik algu pieaugums atpaliek no inflācijas pieauguma. Šā gada pirmajā ceturksnī darba samaksa pieauga par 6,9%, bet inflācija - par 9,2%.

Turpmāks inflācijas kāpums var novest pie tikpat strauja iedzīvotāju pirktspējas krituma, kam sekos recesija vai būtiska IKP izaugsmes bremzēšanās. "Pieaugot enerģijas cenām un sākoties apkures sezonai, šī situācija var nonākt divās grūti kontrolējamās trajektorijās. Proti, pieaugot mājsaimniecību izmaksām, pieaugs arī strādājošo spiediens kāpināt tiem algas, kas savukārt palielinās pieprasījumu, kas tālāk paaugstinās inflāciju. Rezultātā varētu veidoties inflācijas spirāle. Savukārt, ja iedzīvotāju ienākumi ilgstoši atpaliks no inflācijas un mazinās pieprasījumu, tas var novest pie reālo ienākumu samazināšanās, kas bremzētu ekonomikas izaugsmi," norādīts FDP ziņojumā.

Un tagad interesantākais – FDP norāda – “lai to nepieļautu, valdība ir sākusi darbu pie mērķētu atbalsta pasākumu izstrādes maznodrošinātām iedzīvotāju grupām, tomēr, kā atzīst padomē, pašlaik pieteiktie atbalsta pasākumi vēl joprojām ir drīzāk universāli, nevis precīzi mērķēti”. Jautājums tāds – kas tieši tiek gaidīts: kaut kāds akcepts no Eiropas Savienības puses vai gluži vienkārši šis uzdevums tiek nodots jau nākamajai valdībai, kas objektīvi vairs nepaspēs izplānot kaut ko sakarīgu, bet kas cietīs visvairāk– iedzīvotāji, un nebūt tie nodrošinātākie.

PVN samazināšana – valdībai nesaprotams rēbuss

Reaģējot uz strauji mainīgo starptautisko drošības un ekonomisko situāciju, virkne Eiropas Savienības valstu ir strauji reaģējušas, lai mazinātu inflāciju un cilvēki mazāk uz “savas ādas” izjustu dzīves sadārdzināšanos. Piemēram, PVN kurināmajam ir samazinājušas Beļģija, Itālijā, Igaunija, un pat saulainā Spānija..., taču ne Latvija. 

Tikmēr Latvijā koalīcija spītīgi noliedz PVN samazināšanu kā iespējamu risinājumu. Kā norādīja viens no koalīcijas pārstāvjiem: “Tas nedod rezultātu (PVN samazināšana), jo cenu nosaka piedāvājums un pieprasījums. Piemēram, kurināmo resursu cena pašlaik pieaug nevis tāpēc, ka būtu paaugstināts PVN, bet gan tāpēc, ka pēc tiem ir liels pieprasījums.” Var piekrist argumentam par piedāvājumu un pieprasījumu, taču nevajadzētu aizmirst, ka PVN veido galējo pakalpojuma vai produkta izmaksu.

Atliek vien secināt, ka Kariņa, finanšu ministra un citu pietuvināto pasaulē PVN ir svētā govs, kuru nedrīkst aiztikt. Valdībai daudz svarīgāk ir, kā pildās valsts naudas gaņģi, nevis kā efektīvi risināt strauji pieaugošo dārdzību, kas daudziem šoziem būs rūgts pārbaudījums.

Turklāt rūgtākais ir tas, ka valdība nepārtraukti “stiepj gumiju” ar savlaicīgu lēmumu pieņemšanu. Tā tas bija ar Covid-19 atbalstu, tā tas arī ir tagad – visiem ir skaidrs, ka būs grūta un dārga ziema, bet valdība pagaidām tikai runā par iespējamiem risinājumiem, nevis konkrētiem piedāvājumiem. Acīmredzami vēlēšanu tuvums valdībai liek fokusēties uz savu ievēlēšanu, nevis darba darīšanu!

* “Vai izmaiņas nodokļos samazinājušas nodokļu slogu Latvijā?”( AS Swedbank pētījums par darba spēka nodokļiem Baltijas valstīs”: https://www.swedbank.lv/private#news=20220425120051954

** Minimālās darba algas daļa no vidējās algas, Centrālā Statistikas pārvalde.

“Minimālo algu uzskata par adekvātu, ja tā ir taisnīga attiecībā pret algu sadalījumu valstī un nodrošina pienācīgu dzīves līmeni. Likumā noteiktās minimālās algas adekvātumu nosaka, ņemot vērā valsts sociālekonomiskos apstākļus, tostarp nodarbinātības izaugsmi, konkurētspēju, kā arī reģionu un nozaru attīstību. Tās adekvātums būtu jānovērtē vismaz attiecībā pret tās pirktspēju, ražīguma attīstību un saistību ar bruto algas līmeni, sadalījumu un pieaugumu. Minimālās algas adekvātumu attiecībā pret bruto algas līmeni var palīdzēt novērtēt rādītāji, kurus parasti izmanto starptautiskā līmenī, piemēram, 60 % no medianālās bruto algas un 50 % no vidējās bruto algas.”

Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas par adekvātu minimālo algu Eiropas Savienībā priekšlikums ( https://eur-lex.europa.eu/legalcontent/LV/TXT/HTML/?uri=CELEX:52020PC0682&from=LV)

An error has occured