Menu
Pilnā versija

Imunitāte – rūgtie milti

Dainis Lemešonoks, īpaši Pietiek · 21.10.2015. · Komentāri (5)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Daži Jēkabielas iemītnieki tiešām sāk uzvesties kā parunā piesauktās paēdušās peles. Kad Saeimas deputāti nesen tēloja centienus nepieļaut sava atalgojuma palielināšanos (kā zinām, tas aug automātiski līdz ar vidējās algas kāpumu valstī), viņus vismaz motivēja veselīgs populisms, apsveicama vēlme izpatikt naivākam elektorātam. Tagad latvju likumdevēji, plānojot atsacīties no būtiskas amata privilēģijas – "administratīvās imunitātes", atgādina izlutušu karalīti, kuram trakoti savajadzējies alumīnija kroni. Zelta un dimantu pārmērīgais svars, ziniet, lieki nospiež valstisko galvu.

Satversmes 30. pants neļauj pret Saeimas locekli sākt kriminālvajāšanu vai uzlikt viņam administratīvu sodu bez pašas Saeimas dotas piekrišanas. Šī priekšrocība nu ir kļuvusi par apgrūtinājumu dažiem politiķiem, kuri nevar/negrib sakārtot sava biznesa papīrus vai iegaumēt ceļu satiksmes noteikumus. Saeimas balsojumi par vainīgo izdošanu sodīšanai rada pārkāpumam "nevajadzīgu" publicitāti – te arī slēpjas cēlonis nepatikai pret "novecojušo un sabiedrību diskriminējošo Satversmes normu".

Tas jau tika sirdsšķīsti izskaidrots ar briežudārzā atrastā dabasbērna Gunta Belēviča muti: kāpēc jātaisa vienmēr tāds ļembasts, ja tautas vietniekam sagadās kāds sīks pārpratums – ļaujiet cilvēkam bez lieka trokšņa nomaksāt sodu un izlikties, ka nekā nav bijis!

Tie, kuri jūtas pazemoti pēc Saeimas izdošanas sodīšanai un saredz šajā procedūrā varas autoritātes graušanu, vēlas parūpēties, lai turpmāk šāds traucēklis nemaisītos pa kājām. Piemēram, Dainis Liepiņš no Reģionu apvienības, kurš pieteica piedāvājumu apcirpt 30. pantu, atstājot deputātiem tikai aizsardzību pret kriminālvajāšanu (kurai pats ir pakļauts). Vai Solvita Āboltiņa, kura sola iecerei "Vienotības" atbalstu (izdota administratīvai sodīšanai par augustā izraisītu avāriju).

Cītīgi Saeimas deputāta administratīvās imunitātes sargātāji, protams, ir "mūžīgai opozīcijai nolemtie" saskaņieši – ne bez pamata redzot imunitātes apcirpšanā priekšnoteikumus varas efektīvākam spiedienam uz mazākumu.

Sākotnēji partija centās kritizēt par labu pārmaiņām piesauktos LRA argumentus – Aleksandrs Maļcevs, "Saskaņas" pārstāvis Centrālajā vēlēšanu komisijā, pamatojot vajadzību negrozīt 30. pantu, didaktiski norādīja uz Vācijas bundestāga autoritatīvo piemēru. Šī, droši jāsaka, etalonparlamenta deputātiem absolūtā imunitāte nav grozīta kopš 1949. gada – kaut arī Vācijas tiesu varas autoritāte un tās pilsoniskās sabiedrības rīcībspēja atrodas mums vienkārši nesasniedzamos augstumos.

Taču, pārāk dedzīgi aizstāvot 30. pantu, "Saskaņa" tam var tikai izdarīt lāča pakalpojumu: ko "piektā kolonna" aizstāv, tas patriotam noteikti ir jāiznīdē. Šķiet, tieši tāpēc Saeimas kreisie izvēlējās efektīgāku – kas zina, varbūt arī efektīvāku – risinājumu: piedāvāja novest valdošajiem un pusvaldošajiem deputātiem tik mīļo ideju līdz "revolucionāram" absurdam, kategoriski uzstājot uz visu valsts amatpersonu jebkādas tiesiskās imunitātes atcelšanu.

Manuprāt, Latvijā vispārējais pilsoniskās apziņas un tiesiskuma līmenis joprojām ir tik tizlā stāvoklī, ka eksperiments ar Satversmes 30. panta – vismaz formālas “fair play” garantijas – apšņikāšanu tiešām spētu nejauši pārvērst mūsu politiku par kanibālu apokalipsi.

Droši vien savas privilēģijas nepanesamā smaguma nogurdinātie latvju politiķi dzīvo svētā pārliecībā, ka viņi vienmēr būs varā. Nu, vai sliktākajā gadījumā cieši blakus tai – kā patlaban šķiet rozīgā miglā iekļuvušajai Reģionu apvienībai. Ka viņi vienmēr būs tie, kuri ar partejiski policejiskām metodēm čakarēs citus – un viss, kas viņiem pašiem var draudēt, būs politiski neattapīgas autoceļu patruļas izrakstīta kvīts par ātruma pārsniegšanu.

Taču, kā saka krievi, neviens savā dzīvē nav pasargāts no ubaga tarbas vai cietuma nārām. Varas veidošanas kombinācijas jau tuvākā nākotnē var arī samainīties, liekot kādām tagadējām "paēdušajām pelēm" izbaudīt, cik efektīvs līdzeklis politiska pretinieka pazemošanai var būt nepelnīts administratīvs sods. (Turklāt to Latvijā, ja vien uzrodas politiskā griba, ir vēl vienkāršāk safabricēt nekā krimināllietu.) Uz ko tad varētu paļauties no varas atstumti politiķi: uz latvju Temīdas objektivitāti? Uz pašu piesmietās sabiedriskās domas atbalstu? Uz varas dresētiem medijiem?

Zāģējiet vien šo Satversmes zaru, dāmas un kungi!

An error has occured