Iesaki rakstu:

Latvija mēdz pārsteigt pasauli ar saviem sasniegumiem, saviem cilvēkiem. Izņēmums nav sports, kur mums, mazai tautai, ir sava izcila hokeja komanda, ir pasaulē labākie skeletonisti, BMX velobraucēji, paraolimpiskie vieglatlēti ar zelta medaļām no Olimpiskajām spēlēm Rio. Paraolimpiādē startēja paraolimpietis Rihards Snikus, kurš, neskatoties uz savu slimību, ar apkārtējo atbalstu un palīdzību spēja startēt paraolimpiskā iejādē – daiļjāšanā ar zirgu.

R.Snikus ir pirmais un šobrīd vienīgais  Latvijas paraolimpiskās jāšanas sportists, kurš izcīnīja tiesības piedalīties Paraolimpiādē Londonā 2012. gadā. Ilgstošs darbs, treniņi, dalība augsta līmeņa sacensībās, treneru neatlaidība, entuziasms, sabiedrības materiāls atbalsts un augstas darba spējas, - tam visam pateicoties, R.Snikus  sasniedz spožus rezultātus arī šobrīd.

Diemžēl pēc kvalifikācijas Paraolimpiādei radās sarežģījumi ar zirgiem un nācās neilgi pirms starta Londonā meklēt citu zirgu, vēršoties pēc atbalsta Latvijas jāšanas federācijā (LJF). Ilgi nedomājot savu zirgu startam piedāvāja LJF viceprezidents Edgars Treibergs, labi apzinoties, kāda vērtība ir zirgam, kurš startējis tik augsta līmeņa sacensībās.

Intensīvs darbs, Paraolimpiskās komitejas materiāls atbalsts, un paraolimpietis R.Snikus devās uz Londonu. Rezultāti bija neticami: augstākais rezultāts - 4. vieta starp tādām jāšanas lielvalstīm kā Holande, Vācija, Francija, paši mājinieki angļi, Krievija.

Pēc atgriešanās mājās R.Snikus komanda tika sveikta un apbalvota no valsts vadības puses, pieņemšana pie prezidenta un citas godināšanas. Diemžēl tika aizmirsts zirga īpašnieks E.Treibergs, kuram gan Londonā tika iztikts piedāvājums zirgu pirkt par 50 000 eiro, kas  uzreiz tika nosaukta par smieklīgi mazu cenu.

Toties E.Treibergs nekautrējās atpakaļceļā izmantot  Latvijas  Paraolimpiskās komitejas apmaksāto zirga transportu, lai atvestu no Vācijas sev vienu zirgu, - parasti tāda vešana maksā aptuveni 1000-2000 eiro. Bet par to, ka netika aicināts pie prezidenta, apvainojās un pieminēja  to vēl ilgi. (Jāatzīmē, ka parasti tiek godināti zirga audzētāji, un zirga īpašniekiem tas jau ir liels gods, ka viņa zirgs tiek izvēlēts startam šāda augsta līmeņa sacensībās, jo tāda zirga cena pēcāk ir daudzreiz augstāka un ir reklāma pašam īpašniekam par tādu godu.)

R.Snikus sadarbība ar E.Treibergu turpinājās, taču E.Treibergs uzspieda savus noteikumus  - kur zirgs jātur, kā jātrenējas un uz kādām sacensībām jābrauc; lieki piebilst, ka to visu apmaksāja Latvijas Paraolimpiskā komiteja. E.Treiberga ieguldījums bija zirgs.

2014. gadā ar LJF un Paraolimpiskās komitejas pilnu finansiālu atbalstu sportistam un pavadošai komandai, kurā ar pilnu pansiju piedalījās E.Treibergs, R. Snikus devās uz startiem Francijā, uz Pasaules jāšanas sporta spēlēm.

Lai pierādītu savu varenību un ietekmi, jau sacensību sākumā E.Treibergs izlamāja pāris tiesnešus un citu delegāciju pavadošos sportistus. Tad aizbrauca ekskursijā un neieradās uz svarīgu pirms sacensību treniņu, bet tad turpināja ierasto – lamāt visus, kas pagadās ceļā.

Diemžēl tika sasniegts pretējs efekts, jo šādu uzvedību tāda līmeņa sacensībās ne tiesneši, ne citu valstu  sportisti nebija pieredzējuši, turklāt vēl papildu stress R.Snikum, kas arī pēc ne pārāk veiksmīga starta tika lamāts visiem iespējamiem vārdiem. Ir skaidrs zirga īpašnieka satraukums: jo augstāka vieta, jo augstāka cena par zirgu, un E.Treibergs nav tas, kas nodarbojas ar labdarību.

Gala rezultāta rezultāti bija apmierinoši, bet ne izcili un tādi, kā sagaidīja E. Treibergs. Atbraucot uz Latviju, R. Snikum tika uzstādīti dažādi noteikumi un neizpildāmi nosacījumi, tā ka sportists “labprātīgi” atteicās no zirga, un E.Treibergs to droši varēja likt pārdošanā.

Ar zirga tirgošanu E.Treibergam gan īpaši neveicās, jo krievu pircēji krīzes dēļ nebija gatavi maksāt pieprasīto cenu - 70 000- 100 000 eiro. Zirgs stāvēja bez treniņiem, laiks gāja, bet pircēju nebija. Nebija arī vairs finansiāla atbalsta no Latvijas Paraolimpiskās komitejas puses, un zirgu atveda uz stalli Kriķos, kur to turpināja uzturēt un trenēt JSK Kriķi, taču bez vērā ņemamiem rezultātiem.

Tikmēr R.Snikum tika piedāvāti citu īpašnieku zirgi, ar kuriem viņš izcīnīja kvalifikāciju uz Rio Paraolimpiādi un sasniedza jaunus personīgos rekordus, būtiski uzlabojot sniegumu citās augsta līmeņa paraiejādes sacensībās ārpus Latvijas.

Nu E.Treibergs savu zirgu beidzot ir pārdevis, taču nav uzskatījis par vajadzīgu ziedot kaut centu Paraolimpiskai komitejai, ko tā ieguldījusi, lai to trenētu un uzturētu, vestu uz pasaules dārgākajām sacensībām. Faktiski var teikt, ka E.Treibergs “atņēma” invalīdam zirgu, parādot savu ietekmi un varenību, ja nepakļaujas viņa noteikumiem.

Daudzi sportisti ir jājuši un startējuši pie E.Treiberga, par ko runā un atceras nelabprāt, jo, kaut arī bijuši sasniegumi, negatīvā emocionālā vide un zirgu saimnieka attieksme aizēno izcīnītos rezultātus, jo vienmēr pirmā vietā ir zirgs un tā cena, bet jātnieks ir tikai lēts darbaspēks...

An error has occured