Iesaki rakstu:

Maija sākums pēdējā laikā un diemžēl tuvākajā nākotnē būs pretrunu un pretstatīšanās laiks. 1945. gada 8. maijā līdz ar nacionālsociālistiskās Vācijas kapitulāciju Eiropā beidzās Otrais pasaules karš. Tāpēc šo datumu visā Eiropā un lielākajā daļā pasaules atzīmē kā Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas dienu.

Vācijas bezierunu kapitulācija stājās spēkā 1945. gada 8. maijā plkst. 23.01 pēc Centrāleiropas laika. PSRS laika starpības rezultātā tas jau bija 1945. gada 9. maija plkst. 1.01. Tādējādi tieši šis datums Padomju Savienības kontrolētajā daļā kļuva par Uzvaras dienu – padomju armijas un padomju tautas uzvaru pār nacistisko Vāciju Lielajā Tēvijas karā.¹

Bijušās postpadomju valstis, kuras izvēlējās savu attīstību Rietumu virzībā, atzīmē 8.maiju, savukārt Krievija un tās valstis, kuras atrodas Krievijas ietekmē, ar lielu pompu atzīmē 9.maiju. Tieši 9.maija svinētāji aizmirst, ka PSRS bez Rietumu atbalsta, īpaši materiālā un kara sākuma posmā, šo karu neuzvarētu. Labi, atminēties palīdzības sniedzējus vai ne, tas jau Krievijas jautājums, bet, piekritīsiet, nedaudz dīvaini izskatās.

Bez šaubām, ka svarīgs ir jautājums, vai, vienu okupantu nomainot ar otru, šo otro var uzskatīt par atbrīvotāju. Šis jautājums ir svarīgs ne tikai Baltijas valstīm, bet arī tām valstīm, kurās formāli bija savas valdības, bet kuras faktiski atradās PSRS ietekmē, kaut vai tā pati Vācijas Demokrātiskā Republika.²

Šoreiz uz šo visu es apskatīšos nedaudz no citas puses. Proti, visi runā par beigām, bet kautrīgi paklusē par sākumu un to, kā tad tā “atbrīvošana” izskatījās.

Protams, ka manis teiktais daudzos izraisīs “sašutuma” vētru, bet tomēr – vai nacionālsociālistiskās Vācijas iebrukums PSRS bija vai nebija pretsolis Staļina veiktajai armijas koncentrēšanai pierobežā? Tajā skaitā militāro vienību pārdislocēšanai no Sibīrijas?

Ja kāds lasītājs tagad teiks – ko tad Staļins citu varēja darīt, ja iezīmējas uzbrukums, tad atbildēšu vienkārši – piekrītu, bet tad, lūdzu, nerunājiet par negaidītu kara sākšanos.

Tālāk veidojas tīri taktiski jocīga situācija – ja jau paredzēja karu, tad kurš, gatavojoties aizsardzības kaujām, militārās vienības tur vienkopus, tieši pie robežas, bez aizsardzības pozīciju izveides? Cits stāsts, ja tiek gatavots iebrukums. Tad aizsardzības pozīcijas nav nepieciešamas, karaspēka vienības tiek koncentrētas vienkopus, lai veiktu spēcīgus triecienus.

Iepriekš minētais ir tikai pārdomas, katrs pats par to var izdarīt secinājumus. Tiesa, ja kāds runā par patiesības noskaidrošanu par tā laika notikumiem, varu pateikt, ka to būtu ļoti viegli izdarīt, un noslēpumu plīvuru var noņemt tikai Krievija, proti, padarot pieejamus starptautiskajai sabiedrībai visus tā laika dokumentus, kuri vēl joprojām skaitās slepeni.

Kāds tagad iebildīs – ir jau ko slēpt, bet te atkal pajautāšu – ko? Sargāt noslēpumus valstij, kura vairs nepastāv?! Nedomāju, ka Krievijas militārtehniskais stāvklis ir 1939. – 1940.gada līmenī, tieši tāpat arī taktika un valsts aizsardzības plāni. Īpaši, ja Krievijas robežas ir tālu no tām, kādas bija PSRS.

Līdz ar to jautājums – kas tiek slēpts? Šāda noslēpumainība ļauj uzskatīt par visnotaļ ticamu pieņēmumu, ka faktiski PSRS grasījās iebrukt Vācijā.

Tas, kas neizdevās Staļinam ar Vāciju, Putinam izdevās Krimā. Tiesa, viņš jau noteikti vēlējās šādi pārņemt visu Ukrainu, bet nedaudz pārrēķinājās.

Labi, atgriezīsimies tagad pie Otrā pasaules kara. Paskatīsim, kādi tad bija tie “atbrīvotāji”, un varbūt, ja kāds melns pleķītis ir bijis pagātnē, tad tagad tas “mundieris” ir nomazgāts un ir tīrs un smuks.

Protams, ka tie, kuri dzīvo Krievijas informatīvajā telpā, faktiski neko sliktu par “atbrīvotāju” izgājieniem neizlasīs, bet tie, kuri vēlētos noskaidrot, kā tad bija īstenībā, atrastu ļoti daudz liecību, kuras šos “atbrīvotājus” parādītu citā gaismā. Vācijā vien, pēc aptuvenām aplēsēm, tika izvarotas ap diviem miljoniem sieviešu, no kurām daudzas bija nepilngadīgas.³

Ir publicētas arī laikabiedru dienasgrāmatas, kā tas toreiz bija, un man nav spēka pārrakstīt tās šausmas, tamdēļ vienas dienasgrāmatas ierakstus varat izlasīt šeit.⁴ Rakstu par šo tēmu ir daudz, te vēl viens no tiem.⁵

Kāds teiks - tā ir pagātne, un tas bija karš. PSRS karavīri vienkārši atriebās vāciešiem. Nu, labi, pieļausim šādu teoriju, bet tad, lūdzu, nerunājiet par atbrīvošanu.

Runājot arī par pagātni, nu, varbūt tajos laikos cilvēki bija kļuvuši nežēlīgāki. Toties tagad visi ir civilizēti un humāni – spēku pielieto tikai galējās nepieciešamības gadījumā. Gribētos cerēt, bet kā tad izskaidrot izskanējušo informāciju par Krievijas karavīru nežēlībām⁶? Ko viņi tur atbrīvoja? Kaut formāli Krievijas oficiālās iestādes noliedz saistību ar privāto militāro kompāniju "Vagner", tomēr pētījumi liecina, ka aiz šīs kompānijas slēpjas Putina interešu realizēšana⁷.

Secinājums viens – gadi iet, bet “atbrīvotāju” tikumi nemainās. Te nu nonākam interesantā situācijā – cilvēki, nu, ja viņus tā var saukt, ir mainījušies, bet rīcības modelis ir palicis nemainīgs. Skatām, kas tad ir palicis iepriekšējais – ak, jā, valdošās varas ideoloģija. Dominē tikai meli un vardarbība.

1 https://lvportals.lv/skaidrojumi/278849-ko-latvija-atzime-8-un-9-maija-2016

2 https://enciklopedija.lv/skirklis/51854

3 https://www.bbc.com/news/magazine-32529679

4 https://www.diena.lv/raksts/sestdiena/karavira-atminas-ka-atbrivotaji-uzvedas-vacija-14100708

5 https://www.la.lv/genials-naids-kara-sausmas-krievpadomju-armijas-izpildijuma

6 https://www.rfi.fr/fr/afrique/20210503-en-centrafrique-des-victimes-des-exactions-russes-brisent-la-loi-du-silence

7 https://thebell.io/41889-2

An error has occured