Iesaki rakstu:

Saistībā ar pēdējās dienās aktualizēto jautājumu par valsts augstāko apbalvojumu pasniegšanu un „noklīšanu neceļos”, kā arī šī procesa necaurspīdīgumu ar paziņojumu klajā nācis arī Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors, taču šis paziņojums rada tikai jaunas neskaidrības. Pietiek šodien publicē gan kolekcionāra viedokli, kas licis muzeja direktoram nākt klajā ar šo vēstījumu, gan arī cita kolekcionāra komentāru par šo paziņojumu, kurā norādīts uz pretrunām muzeja vadītāja paziņojumā.

Kolekcionārs: šīs nav pirmās nopietnās aizdomas saistībā ar Latvijas valsts augstākajiem apbalvojumiem

Valsts apbalvojumu likuma 61. panta pirmā daļa paredz: "Valsts apbalvojumus, izņemot 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes, kuri dažādu iemeslu dēļ nav pasniegti, pēc pasniegšanas saņemti atpakaļ, personām atņemti, no kuru glabāšanas atteikušies pēc nāves apbalvotā tuvākie piederīgie, par kuru glabāšanu tuvākie piederīgie nevar vienoties vai ar kuriem apbalvotajiem nav tuvāko piederīgo, glabā Valsts prezidenta kanceleja."

Savukārt šī paša panta otrā daļa paredz: "Pēc Valsts prezidenta pilnvaru termiņa beigām Valsts prezidenta kanceleja šā panta pirmajā daļā minētos valsts apbalvojumus nodod glabāšanā: Viestura ordeņus un to goda zīmes — Latvijas Kara muzejam, bet pārējos valsts apbalvojumus — Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam." 

Valsts apbalvojumu likuma 67. panta trešā daļa paredz, ka Ordeņu kapitula lēmumus - gan par piešķiršanu, gan par atņemšanu - publicē laikrakstā "Latvijas Vēstnesis".

Caurskatot 2013. gadā publicētos Ordeņu kapitula paziņojumus, var konstatēt, ka tikai Satversmes aizsardzības biroja direktora Jāņa Kažociņa gadījumā pieļauta kļūda, proti, atbilstoši 2013. gada 10. aprīļa paziņojumam Nr. 5 (https://www.vestnesis.lv/op/2013/70.17) viņam piešķirts Atzinības krusta II šķira, bet jau 2013. gada 12. aprīļa paziņojums Nr. 6 (https://likumi.lv//ta/id/256047?&search on) steidz informēt, ka Jānim Kažociņam tomēr piešķirts Triju Zvaigžņu ordeņa II šķira, "nevis kā norādīts 2013.gada 10.aprīļa Ordeņu kapitula paziņojumā Nr. 5".

Diskusijā par "mājieniem", ka tirgo Triju Zvaigžņu ordeņa I šķiru, kas bijis paredzēts Valdim Dombrovskim un kas palicis nepiešķirts lielveikala "Maxima" sagrūšanas 2013. gada 21. novembrī dēļ, būtu jāņem vērā vairāki aspekti:

1. Valsts apbalvojumu likuma 56. panta pirmā daļa, kas būtu attiecināma uz konkrēto gadījumu, norāda, ka apbalvojumus pasniedz 4. maijā, 11. novembrī un 18. novembrī. Tātad, ja bija paredzēts pasniegt 2013. gada 11. vai 18. novembrī, tad piešķiršanas paziņojumu un pasniegšanu neietekmētu sagrūšana, kas notika 21. novembrī.

2. Ja savukārt Triju Zvaigžņu ordeņa I šķiras piešķiršana spriesta 2014. gadā, pēc sagrūšanas, tad minētā iecere, ja vispār, bijusi apturēta vai nu pirms lēmuma parakstīšanas (41. panta trešā daļa) vai publicēšanas (41. panta ceturtā daļa). Prezidenta paraksts ir obligāts nosacījums, lai lēmums stātos spēkā, bet publikācija ir pēdējā iespēja prezidentam "mainīt viedokli" tā, lai nebūtu jāpieņem lēmumu par precizējumu, kā Jāņa Kažociņa gadījumā, vai jāpieņem lēmums par ordeņa atņemšanu. 

3. 2014. gada 29. oktobra paziņojums Nr. 10 atspoguļo 2014. gada 23. oktobra lēmumu - "Piešķirt Triju Zvaigžņu ordeņa II šķiru: politiķim, bijušajam Latvijas Republikas Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim" (https://likumi.lv//ta/id/269835?&search on). Kā jau minēts, ordeni var pasniegt šādos gadījumos tikai 4. maijā, 11. novembrī un 18. novembrī. Tātad, ja pieņem, ka paziņojums par ordeņa kapitula lēmumu, ko parakstījis Andris Bērziņš, nav publicēts pirms ordeņa pasniegšana, kas savukārt nav publiski atspoguļota, tad lemšanai bijis jābūt pēc 2013. gada 18. novembra un pirms 2014. gada 4. maija, bet pasniegšanai - 2014. gada 4. maijā. Ja publicēšana (kaut vai kā precizējums) nav sekojusi, bet jau oktobra beigās paziņots par II šķiru, normāli būtu pieņemt, ka apbalvotais ir atteicies no I šķiras, bet Valsts prezidenta kancelejai atbilstoši 61. panta pirmajai daļai bija jāuzņemas apbalvojuma glabāšana un tad tā nodošana atbilstoši 61. panta otrajai daļai Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam.

Leģitīmi jautāt, kurš no Andra Bērziņa Valsts prezidenta kancelejas vai Latvijas Nacionālajam vēstures muzeja ir nodevis "tirgošanai" to, kas bijis jāglabā.

Kas noticis ar Jānim Kažociņam kļūdaini paredzēto apbalvojumu? Un kāpēc vispār notikusi kļūda?

Tāpat leģitīmi jautāt, kāpēc likumā nav paredzēts un ordeņu kapituls nesteidz rosināt visus apbalvojumus numurēt, lai novērstu Valsts prezidenta kancelejas un atbildīgo muzeju nelikumīgo rīcību, kā arī lai izslēgtu no aprites viltotus apbalvojumus, bet gadījumā, kad apritē nonāk apbalvojumi, būtu skaidri zināms, kam piederošu apbalvojumu tirgo.

Vitauta Ļūdēna Triju Zvaigžņu ordeņa tirgošanas gadījumā nav skaidrs, kāpēc mantinieki nav informēti par iespēju apbalvojumus nodot muzejam glabāšanai, bet tā vietā nodod "kolekcionāriem", kuru vienīgais mērķis gūt ātru peļņu (https://jauns.lv/raksts/izklaide/303903-dzejnieka-ludena-meita-sasutusi-interneta-tirgo-mirusa-teva-triju-zvaigznu-ordeni).

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora Arņa Radiņa atbilde 

Saskaņā ar Valsts apbalvojumu likuma 61.panta pirmo daļu “Valsts apbalvojumus, izņemot 1991.gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes, kuri dažādu iemeslu dēļ nav pasniegti, pēc pasniegšanas saņemti atpakaļ, personām atņemti, no kuru glabāšanas atteikušies pēc nāves apbalvotā tuvākie piederīgie, par kuru glabāšanu tuvākie piederīgie nevar vienoties vai ar kuriem apbalvotajiem nav tuvāko piederīgo, glabā Valsts prezidenta kanceleja”.

Savukārt Valsts apbalvojumu likuma 61.panta otrā daļa paredz, ka “pēc Valsts prezidenta pilnvaru termiņa beigām Valsts prezidenta kanceleja šā panta pirmajā daļā minētos valsts apbalvojumus nodod glabāšanā: Viestura ordeņus un to goda zīmes — Latvijas Kara muzejam, bet pārējos valsts apbalvojumus — Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam”.

Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam laikā kopš 2009. gada no Valsts prezidenta kancelejas glabāšanā nav nodoti nekādi valsts apbalvojumi.

Savukārt visus saņemtos valsts apbalvojumus muzejs glabā saskaņā ar Muzeju likumu, 2006. gada 21. novembra Ministru kabineta noteikumiem Nr. 956 “Noteikumi par Nacionālo muzeju krājumu un citiem normatīvajiem tiesību aktiem.

Nedz muzejam, nedz muzeja darbiniekiem nav tiesības atsavināt glabāšanā nodotos priekšmetus, un šāda rīcība būtu uzskatāma par prettiesisku valsts mantas atsavināšanu un attiecīgi būtu arī sodāma.

Kolekcionārs: muzeja atbilde – ne mana cūka, ne mana druva

Neviens neapgalvoja, ka muzejs tirgo, tikai pateica, kur jānonāk un tātad kam jāprasa atbildība. Ja muzejs nav neko saņēmis kopš 2009.gada, tad kāpēc saņēmis 2009.gadā? Zatlera termiņš beidzăs 2011.gadā. Kāpēc muzejs pat statistiku nepateica? Cik, kāda veida apbalvojumi un no kā saņemti? Tas taču nav noslēpums.

Citēt normas un beigās pateikt, ka neviens neliedz tirgot īpašniekiem, ir augstākā mērā nihilisms. Nav ordeņu uzskaites, maz ticams, ka īpašnieks tirgo, bažas par zagšanu vai krāpšanu, bet atbilde - ne mana cūka, ne mana druva. Nav brīnums, ka Latvijā uzdzīvo melnā arheoloģija, jo arī par to visi var tikai plātīt rokas.

Piedodiet! Nedzīvojam policejiskā valstī, par visu nav jābūt sodi paredzēti. Bet sabiedrībai ir tiesības nosodīt to, kas tirgo augstāko apbalvojumu. Vismaz zināt. Un, ja Ļūdēna atraitne nezināja, ka var nodot muzejam, un nodeva bez maksas krāpniekam, varbūt muzejs ir atbildīgs par to?

An error has occured