Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Latvijas starptautiskā reputācija ir atjaunota, finanšu sektors sakārtots, – tā apgalvo Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. Latvijā ir trīs paaugstināta riska bankas, saka Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) vadītāja. Teikšu atklāti, klausoties šajos paziņojumos, rodas sajūta, ka mūsu valsts un finanšu sektora vadītāji ir pilnīgi neadekvāti.

Sāksim ar to, ka Moneyval vēl aizvien patur Latviju paaugstinātas uzraudzības sarakstā un, kas attiecas uz tikai trim paaugstināta riska bankām, domāju, drīzāk būtu vietā teikt, ka Latvijā ir trīs (nu, četras) bankas, kas neietilpst paaugstināta riska grupā.

Vai finanšu sektors tiešām ir sakārtots, visas problēmas atrisinātas, kā to apgalvo Ministru prezidents? Patiešām? Visi AML riski ir novērsti? Visas tā dēvētās nerezidentu bankas, kas šos riskus radīja, vairs tos nerada?

Baidos, ka viss ir pavisam citādi un atbildīgo personu meli un izlikšanās radīs valstij problēmas tuvākā vai tālākā nākotnē.

Tas, ko valsts izdarījusi un turpina darīt finanšu sektorā, ir divas nenoliedzamas lietas: pirmā – līdzekļu iesaldēšana nestrādājošajā ABLV, neskaroties klāt nekam strādājošajās bankās un šo uzdodot ārvalstīs par aktīvu cīnīšanos ar AML riskiem (šeit par to plašāk), un otrā – Latvijas uzņēmēju (īpaši mazo un vidējo) un iedzīvotāju mocīšana ar bezjēdzīgām un apgrūtinošām prasībām, it kā viņi būtu tie, kuri radījuši problēmas valsts finanšu sektora reputācijai.

Pēdējais “sasniegums” ir šajā nedēļā kontroles dienesta sagatavotās vadlīnijas, kas skaidro, kā ir jāpieskata Latvijas NVO un kā tās varētu tikt izmantotas naudas atmazgāšanā un terorisma finansēšanā. Jā, neskatoties uz to, ka valstī netraucēti darbojas vesela plejāde banku, kurām nekad nav bijis cita biznesa kā vien tas, kas rada AML riskus, Znotiņas kantoris uzskata, ka ir jāvēršas pret nevalstiskajām organizācijām.

Droši vien, varam gaidīt jaunus OMEGAs pavadītus iebrukumus suņu patversmēs, baznīcās un zupas virtuvēs. Nešaubos, ka tur varēs atrast kādu neuzskaitītu skaidru naudu, ko kāds paziņos par atmazgātu un tamlīdzīgi, bet vai tā tiešām ir problēma Latvijas finanšu sektorā vai arī tā ir tikai kārtējā aktīvas darbības simulācija, lai patiesībā nedarītu vispār neko tur, kur AML riski īstenībā pastāv?

Nesen sociālos tīklus pāršalca stāsts par to, kā sieviete, kas sakrājusi naudu pirmajai iemaksai neliela dzīvokļa iegādei, nespēj pierādīt tās izcelsmi saskaņā ar jaunajām prasībām, jo viņa šo naudu vienkārši piecpadsmit gadus krājusi. Tas, lūk, ir īstais kapitālremonta iznākums. Vienkāršie cilvēki, darbarūķi, mājsaimniecības tiek čakarētas visos iespējamos veidos, tagad nevalstiskās organizācijas padarītas par īpašas kontroles dienesta uzmanības objektiem, kamēr visas nerezidentu bankas mierīgi turpina darbu (nav vispār saprotams, kā daļa no tām vēl aizvien ir vaļā) un ātri piemērojušās jaunajai videi.

Tas nav pareizi vismaz divos veidos – šis grauj iedzīvotāju uzticību savai valstij, un tas noteikti ātrāk vai vēlāk novedīs Latvijas finanšu sektoru atkal tur, kur mēs jau vairākas reizes esam bijuši, bet, šķiet, neko neesam no tā mācījušies.

Pārpublicēts no puaro.lv

An error has occured