Iesaki rakstu:

Man uzdāvināja nupat klajā nākušo grāmatu "Latvijas Republikas dibinātāji un atjaunotāji", veltītu 38 Latvijas Tautas padomes biedriem, kas 1918. gada 18. novembrī nodibināja neatkarīgu Latvijas valsti, un 138 Latvijas Augstākās Padomes deputātiem, kas 1990. gadā 4. maijā nobalsoja par "Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Grāmata ir īss faktu apkopojums par dibinātājiem un atjaunotājiem ar pieticīgām fotogrāfijām, papildinātām ar virkni stāstu par to, kā tas notika.

Principā tā ir normāla "Kluba ‒ 4. maijs" vadītāju ideja atgādināt jauniešiem par divām izšķirošām lappusēm Latvijas valsts vēsturē. Es izsaku dziļu pateicību Veltai Čebotarenokai, kas bija iniciatore šim izdevumam un ieguldīja tajā milzīgu darbu un pacietību, kā arī Jānim Blažēvičam, kurš, kā teikts grāmatā, ieguldīja tajā savus personiskos līdzekļus.

Patiesībā es negribēju pievērst uzmanību dažiem pārspīlējumiem un nejaušībām tekstā (vai manam skatījumam uz dažām detaļām) īpaši tāpēc vien, ka dažas šī folianta lapas ir veltītas arī manai necilajai personai. Ja nebūtu viens bet… Šis "bet" ir saistīts ar vienu foto un vienu rakstu.

Runa ir par tagadējā Latvijas prezidenta Egila Levita portretu, kas dominē virs visām pases izmēra fotogrāfijām, un speciālu plašu rakstu par viņa... lomu 4. maija deklarācijas sacerēšanā.

Es nezinu, kas ir šī raksta autors un kas nolēma izcelt Levita svarīgumu "dibinātāju" un "atjaunotāju" sarakstā. Šī folianta oficiālajās lapās ir rakstīts, ka autori un sastādītāji ir zinātņu doktors Gatis Krūmiņš un zinātņu doktors Jānis Siliņš, bet zinātniskie recenzenti ‒ doktori Daina Bleijere un Valters Šerbinskis. Un tad vēl vesela kaudze konsultantu, sākot ar Kārinu Pētersoni un beidzot ar Sarmīti Ēlerti.

Bet es uzskatu, ka šie doktori un recenzenti ir izdarījuši lielu kaitējumu jau tā pretrunīgajam Levita tēlam. Es nezinu, kādus avotus viņi izmantoja, taču lielākais vairākums deklarācijas parakstītāju vēl ir dzīvi, un daudzi no viņiem labi atceras, kā tas patiesībā bija.

Paldies Dievam, rakstā ir tekoši uzskaitīti juristi, kas strādāja pie deklarācijas teksta formulējumiem un iesaistījās strīdos par tiem. Bet ne par vienu no viņiem doktori nestāsta pasakas par sīkumiem, tādiem kā ‒ 1990. gada 18. martā Īvāns un Godmanis "vērsās pie Vācijā dzīvojošā jurista Levita, lai tas dod savus priekšlikumus par dokumenta koncepcijām", un "Levits tūliņ ķērās pie darba ‒ 22. martā viņš jau piedalījās sarunās Rolanda Rikarda dzīvoklī..." un "jau nākamā dienā apkopoja sarunā teikto un uzrakstīja dokumenta uzmetumu".

Un tālāk tādā pašā garā līdzīgi sociālajos tīklos klejojošiem sižetiem par to, kā Levits 4 dienas pirms balsojuma lidoja vai brauca uz Rīgu, "lai paspētu izsvītrot no Deklarācijas punktu par pārejas periodu", taču "viņu aizturēja un izsūtīja no PSRS". Zinātņu doktori biezā slānī citē Levita rakstu "Literatūrā un Mākslā" (1990. g. 24.02.) ar viņa prātojumiem par to, vai ir jāveido jauna valsts, vai jāuzstāj uz nepārtrauktības principu.

Lielākai ticamībai par Levitu kā deklarācijas autoru grāmatā ir ievietotas lapiņu fotokopijas no viņa pierakstu grāmatiņas, lai nevienam nerastos šaubas par to, ka, ja viņa nebūtu, nebūtu arī 4. maija.

Doktoriem un recenzentiem, kā arī visiem konsultantiem gribu pateikt sekojošo. Politiskā deklarācija nav dzejolītis vai stāstiņš. Tai autori nav vajadzīgi. Tas ir īss publisks paziņojums ar preambulu un virkni apakšpunktu, kuru varēja uzrakstīt jebkurš izglītots LTF frakcijas jurists. Un pat ne jurists.

Tā laika nejuristu Godmaņa un Gorbunova ieguldījums, kuri uz savas ādas izbaudīja tā laika spēku samērus un draudus attiecībā uz šīs deklarācijas autoru tiesībām, bija nesalīdzināmi nozīmīgāks par levitu, riteņu un meierovicu pienesumu. Un kāpēc vajadzēja „vērsties pie Vācijā dzīvojošā...”?

Tādos gadījumos svarīgi ir vienoties par pamatnostādnēm. Vienošanās notiek pakāpeniski plašā dalībnieku lokā. Tas pamazām sašaurinās līdz diviem trim principiem, kam piekrīt vairākums diskusiju dalībnieku. Tie strīdās, pierāda, biedē ar Maskavu, protestē, rāda tev lapiņas no piezīmju blociņa utt. Es redzēju Mavrika Vulfsona labojumus, rakstītus, papīru turot uz ceļgala, un Eglāja uzmetumus. Arī man bija savi apsvērumi un savas piezīmju blociņa lapiņas.

Vienu no variantiem mēs apspriedām manā kabinetā Preses nama 13. stāvā. Pirms 11 gadiem es rakstīju savos memuāros par to, kā mēs ar Mavriku zaudējām diskusijā Ivaram Godmanim un Vilnim Eglājam, aizstāvot pārejas perioda pieminēšanu (kas, starp citu, tika iekļauts teksta galīgajā variantā un nevienam nekādu kaitējumu nenodarīja). Un mēs esam līdzautori? Nemūžam!

Un vispār kādu izcelt šinī gadījumā nozīmē aizvainot citus. Varu iedomāties, kā par šādiem Levita "nopelniem" lasa un jūtas Romāns Apsītis, Aivars Endziņš, Andris Plotnieks, Rolands Rikards, Juris Bojārs, Jānis Škapars, Ivars Godmanis…

Būtībā tajā laikā tādu rakstu kā Levita "Literatūrā un Mākslā" bija daudz. Visi to autori bija vienisprātis, ka deklarācijai nekavējoties ir jādenonsē visi pirmskara akti, kas likvidēja Latvijas neatkarību, atjaunot virkni Satversmes pantu un visu simboliku.

Jā, bija divas problēmas: jauna valsts vai pārmantojamība, pārejas periods vai... Nevienam nebija īstas skaidrības par šo "vai", lai gan reāli priekšā stāvēja pārejas periods, kurā vēl daļēji darbosies vecā padomju likumdošana un jaunpieņemtie likumi. Vai tas ir tas, ko Levits gribēja izsvītrot četras dienas pirms 4. maija?

Vēl tāds fakts tiem, kas uzspiež Levitam deklarācijas autora tiesības: tajā laikā 11. martā Lietuva un 30. martā Igaunija jau bija pieņēmušas līdzīga rakstura deklarācijas. Varēja vispār neko jaunu neizdomāt ‒ vienkārši aizņemties no kaimiņiem galveno, ievērojot atšķirības valstu vēsturē.

Visbeidzot ‒ pats smieklīgākais: pirms 11 gadiem savos memuāros es rakstīju, ka pirms mums, pirms Lietuvas un Igaunijas ‒ 1990. gada 15. februārī pēdējā Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā Anatolijs Gorbunovs iedzīvināja dokumentu, kuru ir grūti pārvērtēt. Pēdējā savu pilnvaru dienā, pirms nodeva mums Bruņinieku pili, padomju deputātu korpuss pieņēma "Deklarāciju par Latvijas valsts neatkarību", kurā viennozīmīgi atzina pirmskara Saeimas lēmumu par iestāšanos PSRS kā nelikumīgu.

Tajā pašā dienā Gorbunovs parakstīja likumus par valsts himnu, valsts karogu un valsts ģerboni. Es atkārtoju ‒ tas notika pirms Lietuvas un Igaunijas deklarācijām! Likumus pieņēma leģitīma institūcija. Pieņēma ar leģitīmu vairākumu. Neviens un nekad tos nedenonsēja.

Latvijā var būt dažāda attieksme pret šo dokumentu lakonismu, taču to summa ir deklarācija par neatkarības atjaunošanu.

Vai tad bija problēma ar autoru? Joka pēc piezvanīju Gorbunovam. Viņš kautrīgi atteicās. Sarunā viņš man teica ‒ “nu… tā bija juridiskā daļa”...

Jā, labākie LTF juristi nolēma iziet uz atsevišķu uzlabotu aktu. Jā, šiem juristiem palīdzībā tika izveidota grupa no 12 konsultantiem, Levits tai skaitā. Laika gaitā tas izrādījās pietiekami, lai Latvijas sestā prezidenta oficiālā biogrāfijā jūs varētu redzēt patētisko frāzi: “viens no neatkarības Deklarācijas autoriem”.

Un pēdējais‒ visu, ko es šeit esmu uzrakstījis, es adresēju doktoriem ‒ sastādītājiem, recenzentiem un konsultantiem, kuri savā degsmē acīmredzot ir aizmirsuši populāru stāstu par to, kā, gadiem ejot, arvien pieauga to skaits, kas komunistiskās talkas laikā kopā ar Ļeņinu stiepa baļķi. Vēl jo vairāk, pēc viņu mūsdienīgās versijas, Ļeņina tur vispār nebija, un Levits stiepa baļķi viens pats.

Lūk, personības kulta latviskais variants!

Jūs jautāsiet: ko saka pats prezidents? Nezinu. Līdz šim nekur neesmu lasījis, ka pats Levits būtu teicis kaut ko tādu kā: "Puiši, beidziet taču lišķēt…!"

Bet iespējams, ka pats jau ir noticējis, ka viņš ir dieva sūtība Latvijai, nevis Dzintara un Kariņa trešā piegājiena veidojums.

An error has occured