Iesaki rakstu:

Pērnā gada nogalē Vladimirs Putins bija kārtējo reizi pievērsies vēsturei, necenzēti nolamājot pirmskara Polijas vēstnieku Vācijā par it kā viņa antisemītiskiem izteikumiem. Tēma tika attīstīta, un “izcilais vēsturnieks” nonāk pie secinājuma, ka patiesībā WWII izraisīja nevis Hitlers ar Staļinu, bet gan Polija. Nu ko, nākošais atklājums varētu būt tāds, ka, tie 20 tūkstoši poļu virsnieki nevis tika nošauti Katiņā un citviet ar čekistu iecienīto paņēmienu - lodi pakausī, bet nomiruši pašu neuzmanības dēļ, masveidīgi saindējoties ar sēnēm.

Šī gada 22.-23. janvārī Jeruzalemē tiek plānoti pasākumi, kas veltīti 75. gadadienai, kopš tika atbrīvots nacistu lēģeris Osvencimā (Aušvicā). Tur uzstāsies arī V.Putins, tādēļ sagaidāms, ka šīs tēmas tiks tur pasniegtas Kremļa interpretācijā. Šajā sakarā arī tapis mans raksts, kur runa būs nevis par, iespējams, neveiksmīgiem izteikumiem, kas vērsti pret ebreju tautu, bet gan reāli pastrādātiem asinsdarbiem PSRS laikā no 1948. līdz 1953. gadam, kuri tika realizēti pēc “visu tautu tēva” Staļina-Džugašvilli sastādītā scenārija un netika pilnībā realizēti, jo 1953. gada martā vadonis izlaida garu savā Kuncevas “dāčā”, apmīzies un visu atstāts.

1948. gada janvārī valsti pāršalc sēru vēsts par PSRS tautas mākslinieka, ar Ļeņina ordeni apbalvotā, Staļina prēmijas laureāta Solomona Mihoelsa pēkšņo bojāeju satiksmes negadījumā.

Solomons Mihoelss (Шло́ймэ Михо́элс), dzimis 1890. gadā Daugavpilī, ievērojams teātra režisors un sabiedriskais darbinieks, neformāls PSRS ebreju kopienas līderis. Pēc PSRS vadības iniciatīvas „ar mērķi iesaistīt cīņa ar fašismu ebreju tautas masas visā pasaulē” 1942. gadā tiek nodibināta „Ebreju antifašistiskā komiteja” par kuras priekšsēdētaju tiek iecelts S.Mihoelss. Šajā statusā 1943. gadā Mihoelss apciemo ASV, Kanādu, Meksiku un Lielbritāniju ar uzdevumu savākt finanšu līdzekļus PSRS karadarbības atbalstam.

Vai tiešām satiksmes negadījums? Patiesība viss notika apmēram tā.

Tumša janvāra nakts. Nomaļā Minskas ielā piestājusi Pobeda ar izslēgtām gaismām. Pēc brīža piebrauc Studebekkers. Neizslēdzot dzinēju, no kabīnes izkāpj divi vīri privātās drēbes un sāk rosīties pa kravas kasti. Vēl divi tumši stāvi izlec no vieglā auto un steidz palīgā. Četrotne klusējot velk ārā kaut kādus garus tīstokļus un noliek tos ielas vidū. Pēc brīža viens no vīriem ieraušas kabīnē, piebrauc pie tīstokļiem, apstājas, tad uzgāzē un ar priekšējo riteni pārveļas pāri, ieslēdz atpakaļgaitu un atkal uzgāzē. No Pobedas izkāpj piektais stāvs un pienāk pie tīstokļiem. Tie, kas izskatījās pēc tīstokļiem, izrādās, ir divi sakropļoti ķermeni. Vienam ir sadragāta galva, bet otram ritenis ir trāpijis uz krūtīm un tas vēl gārdz. „Ak tu svoloč – nolamājas stāvs - „negribi mirt? Nekas, palīdzēsim.”

No rīta abus līķus uzgāja strādnieki un paziņoja milicijai. Tiesu medicīniskajā ekspertīzē tika konstatēts, ka upuru nāve iestājusies smagās automašīna uzbraukuma rezultātā.

Jau pēc Staļina nāves, vēl kopš 1951. gada apcietinājumā esošais un regulāri dauzītais bijušais МГБ (министерство госбезопасноти) ministrs Abakumovs (apcietināti tika arī viņa sieva ar 4 mēnešu vecu bērnu) liecināja, ka Mihoelss un viņa kolēģis teātra kritiķis Golubovs, kas vienlaicīgi bija ari МГБ aģents, tika nogalināti pēc Staļina rīkojuma. Akciju organizēja Abakumova vietnieks S.Ogoļcovs, piepalīdzot Baltkrievijas PSR МГБ vadītajam L.Canavam.

Atzīts līdzīgu operāciju „eksperts” P.Sudoplatovs savā atmiņu grāmatā apgalvo, ka abiem upuriem tika veikta nāvējoša injekcija, un tad tie tika sabraukti ar automašīnu. Ņemot vērā iepriekš minēto tiesu medicīniskās ekspertīzes slēdzienu, visticamāk, ka ar „kolēģa” Golubova palīdzību Mihoelsu ievilināja kāda konspiratīvā dzīvoklī, kur abi tika uzcienāti ar alkoholu, piejaucot miega zāles, un tad tika sabraukti, vēl dzīviem esot.

Drīz vien pēc šī „negadījuma” antisemītiskā kampaņa sāk uzņemt apgriezienus. Šajā pat gadā Ebreju antifašistu komiteja (EAK) ar Ministru padomes lēmumu tiek slēgta kā „pretpadomju aģitācijas centrs”. Decembrī EAK vadība un vairāki desmiti tās biedru tiek arestēti. Netiek saudzēta pat „uzticamā cīņu biedra” un „līdzgaitnieka” Molotova sieva, ebrejiete Poļina Žemčužina, kas tiek arestēta 1949. gada janvārī. Pret EAK vadību tiek ierosināta krimināllieta par „sakariem ar ASV nacionālistiskām ebreju organizācijām”.

EAK lietas vešana tika uzticēta МГБ 2.Galvenajai pārvaldei J.Pitovranova vadībā. Tomēr Staļinam liekas, ka drošībnieki nav uzdevumu augstumos cīņā ar „ebreju nacionālistiem”, tādēļ ministrijā tiek veikta pamatīga kadru tīrīšana, un tiek arestēts pats Pitovranovs. Jāpiezīmē, ka arī jau iepriekš šeit pieminētais bijušais galvenais valsts drošībnieks Abakumovs tika arestēts par it kā „cionistu sazvērnieku lietas bremzēšanu”. Tas izklausās dīvaini, ņemot vērā, ka pirms tam šāda rakstura apsūdzības citu lietu sakarā (nepietiekama centība vai lietu „bremzēšana”) ne pret НКВД ne pret МГБ netika celtas.

Sēžot kamerā, ne pārlieku centīgais Pitovranovs “ir apzinājis savas kļūdas” un raksta vēstuli vadonim ar konkrētiem priekšlikumiem: „ Lai mūsu cīņa vainagotos panākumiem, ir nepieciešams pielietot tās metodes, par kuram Jūs runājāt sanāksmē 1951.gadā un proti - lielākajās pilsētās un Baltijas republikās izveidot nacionālistu grupas no čekistu aģentūras, leģendējot šo grupu sakarus ar ārvalstu cionistu organizācijām. Tādejādi varētu izskaitļot ebreju nacionālistus un īstajā brīdi dot triecienu.” Staļinam tas ir pa prātam, censonis tiek atbrīvots un atjaunots amatā.

1952.gada 30.aprīlī sākas Augstākās tiesas kara kolēģijas sēdes. Apsūdzētas tiek 15 personas no EAK vadības pamatā par sakariem ar ASV un pretpadomju darbību. Ka jau ierasts, „labprātīgas atzīšanās” tiek iegūtas fiziskas iespaidošanas rezultātā Ļefortovo cietumā. 12. augustā tiek pasludināts spriedums - augstākais soda mērs visiem, izņemot divus, kas bija miruši izmeklēšanas gaitā. Spriedumu izpilda tajā pat dienā. Represētas šīs kampaņas sakarā tika vairāk nekā 100 personas.

Ka turpinājums iesāktajam tiek fabricēta nākošā lieta - „ārstu- indētāju cionistiskā sazvērestība”. 1953.gada 13.janvari „Pravdā” parādās raksts „Nelietīgie spiegi un slepkavas zem profesoru-ārstu maskas”. Galvenā doma - ASV izlūkdienests bija savervējis ebreju tautības profesorus ar mērķi, pielietojot nepareizas ārstēšanas metodes, palīdzēt aiziet viņsaulē tautas mīlētajam politbirojam. Vadonis rūpīgi seko izmeklēšanas gaitai un pieprasa no drošībniekiem spiest uz versiju par sazvērestības cionistisko raksturu un sazvērestnieku sakariem ar britu un ASV izlūkdienestiem, izmantojot labdarības organizāciju „Džoint” (American Jewish Joint Distribution Committee).

Jaunajam МГБ ministram S.Ignatjevam atklāti tiek pateikts, ka, ja viņš neatklās ārstu vidū amerikāņu aģentus un teroristus, viņu piemeklēs tāds pats liktenis kā Abakumovu. Kā būtu attīstījušies notikumi, ja vadonis 1953.gada martā ar vai bez tuvāko līdzgaitnieku palīdzību (kuriem arī bija pamatotas aizdomas, ka tiks apvainoti spiegošanā un terorismā) neizlaistu garu? Pastāv versija, saskaņā ar kuru, „ārstu process” ievadītu antisemītiskās kampaņas kulmināciju un finālā - ebreju deportācijas uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem. Iepriekš uzkurinot antisemītismu, šāda deportācija varētu tikt pasniegta ka humānisma akts – ebreju glābšana no „tautas dusmām”. Ņemot vērā, ka veselu tautu pārvietošana padomijā jau bija praktizēta pirms tam, tad tas ir visnotaļ ticams notikumu pavērsiens, un tad „antifašisti” šodien varētu runāt par otro holokaustu.

Kāpēc vadonim bija nepieciešama šī kampaņa? Varbūt tāpēc, ka uz vecumdienām bija pārņēmis marasms? Diez vai. Asu prātu bija saglabājis līdz mūža beigām. Tad varbūt pēc pārliecības bija antisemīts? Tas jau tuvāk patiesībai, ņemot vērā, ka viņa nāvīgākais ienaidnieks bija ebrejs Trockis. Vienlaikus jāņem vērā, ka šim subjektam pragmatisms un aprēķins bija visu aktivitāšu pamatā, tādēļ tad, kad tas bija nepieciešams, savu antisemītismu slēpa, izmantojot Hitlera antisemītismu savā labā. Toties tad, kad pēc nacisma sagrāves „antifašisms” vairs nebija tik aktuāls, tad šos pašus „antifašistus” varēja izmantot pa otram lāgam jau „teroristu” un „spiegu” lomā.

Kāpēc tāds pavērsiens? Gluži vienkārši bija radies jauns ienaidnieks – ASV, pret ko naids tiks kurināts visus turpmākos padomijas pastāvēšanas gadus, un, tā kā bija jāgatavojas „pēdējai un izšķirošajai” šoreiz ar kodolieroču izmantošanu (tāds jēdziens ka citu dzīvību vērtība vadonim nepastāvēja - «Есть человек - есть проблема, нет человека - нет проблемы») tad jau pēc pārbaudītas shēmas bija "jāmobilizē” jeb jāsatracina padomju tauta. Un satracināja tā, ka nevar atiet vēl šodien...

An error has occured