Iesaki rakstu:

Padzēris tēju un nokārtojis kaimiņu lietas, Džonis jau taisījās aut kājas, kad konstatēja, ka kurpes ir pieķēzītas. Raksturīgā smaka un fakts, ka man ir tikai viens kaķis, rezumējās ar to, ka Džonis devās mājās manās čībās, bet Muris dabūja kāvienu. Pēc stundas sagānīto kurpju vietā gulēja beigta pele.

Es saprotu Muri, kurš gribēja ar to izpirkt vainu, parādot, ka ir īsts mednieks un mājas sargs. Tomēr manas ģimenes sievišķā daļa to uztvēra sev raksturīgā toņkārtā, un nabaga runcim atkal bija pamats sūdzēties "Greenpeace", ja viņš to mācētu.

Tomēr mūsu stāsts nav par Džoni un ne pat par Muri, bet par kādu citu kaķiem pietuvinātu personu, par pašu Ušakovu Nilu ar viņa amerikāņu komandu.

Kārtīgi pieķēzījis rīdzinieku un pilsētas viesu kurpes, džipus un sirdis ar piecu maģistrālo ielu vienlaicīgu slēgšanu, mūsu pilsētas runcis izdomāja veidu, kā laboties. Kā savulaik teicis viņa apbrīnotais karavadonis Josifs Dž., mums ir vajadzīgs karš – ātrs, uzvarošs un svešā teritorijā. "[..] un pie reizes mūsu celtniekiem ļausim kādu kapeiciņu nopelnīt." Gan jau, ka ausī iečukstēja kontinenta vārdā nosauktais koalīcijas partneris.

Jau izsenis ir zināms, ka, metropolei attīstoties, no sākuma tiek izveidoti maģistrālās (radiālās) ielas no perifērijas uz centru, bet pēc tam, lai visa kustība nenotiktu caur centru, tiek izveidotas cirkulārās maģistrāles ap centru. It īpaši tas attiecas uz sabiedrisko transportu un jo īpaši uz elektrisko sliežu transportu kā ātrāko un ekoloģisko. Maskava, Parīze, Londona, Tokija – visur šis zirnekļu tīkla zīmējums gan bulvāru un apvedceļu lokos, gan metro shēmās ir labi saskatāms.

Tiktāl būtu skaidrs pat runcim. Šī koncepcija pilsētas plānos mīt jau no Bojāra laikiem, ieskaitot Ziemeļu šķērsojumu kā apvedceļa otru pusi, bet... laikam vieglāka peļņa līdz šim ir šķitusi trīs reizes sezonā uzlauzt Brīvības ielas asfaltu. Prāta daudz nevajag, tik tā nodevīgā kaķa smaka...

Bet atgriezīsimies pie Lielšaufelijas vadošā spēka, “Vienotā Vate”, filiāles Latvijā – saskanīgās partijas galvenā ideologa Josifa V.Dž. teiktā, proti, ātri, uzvaroši un svešā teritorijā. (+ 20%, atkal čukst Tas Puisis). Tā sakot, kā to peli pareizi nolikt to piemīzto kurpju vietā.

Ātri – tātad vajag atrast vietu, kas ir relatīvi neapbūvēta, gana plata un apmēram kaut kur tur – kaķa redzeslokā. Lai nav īpašumi jāatpērk, detālplānojums 100 gadus jāskaņo.

Uzvaroši – ja tauta varētu vizināties tā kā nedaudz ātrāk, tā kā nedaudz ērtāk.

Svešā teritorijā. Interesanti, kur Rīgā ir svešā teritorija? It kā jau runcis ir kāju pacēlis un iezīmējis ar smaku teritoriju no Vecāķiem līdz Salaspilij, no Mārupes līdz Juglai. Te nu noteikti Lielvates konsultants pačukstējis vai pašam prātā iešāvies – ir vēl Našā Rigā vietas, kur tie svešie stipri stāv: Brīvības piemineklis, Brāļu un Lielie kapi, Bibliotēka, Okupācijas muzejs. Latviešu skolas un bērnudārzi tā kā jau būtu paravēti, tagad jāķeras klāt citām vēsturiskām vietām. Tā sakot, parādīsim, kurš te saimnieks.

Neaizmirsti par 20% - ausī čukst Amerikas balss, bet ne no Vašingtonas.

Pie darba ķērās politkonstruktori. Brīvības piemineklis un Okupācijas muzejs neder, jo ir centrā. Nekāda multimodalitāte nesanāk.

Brāļu kapi atrodas par tālu. Nacionālā bibliotēka? Tai drīz beidzas garantijas termiņš – vēl sabruks pār jaunajām sliedēm. Uzvaras piemineklis, Pokrova kapi: "Nu nē, eto naša zemļa". Paliek tikai viena izvēle – Lielie kapi. Taisām SWOT analīzi. Savienot divas radiālās maģistrāles – Brīvības un Miera iela. Bingo! Lai dreb Hausmanis un Parīzes pārplānošana. Publika sajūsmā lauž krēslus. Nilu ar visiem kaķiem ievēl uz mūžu, Ameriku – uz 20% ( atvainojos – gadiem).

Politiskais virsmērķis ir sasniegts. Visiem skaidrs, kurš te saimnieks, un Krišjānis Barons lai kratās tramvaja ritmā savā kapā, galu galā pat uz 100 latu banknotes šie nevarēja to nosargāt.

Un projekts beigsies pirms vēlēšanām, citādi kas zina, kurš tos 20% savāks – murrā "Gods kalpot Kaķim" balss.

Te es piedodoši paskatījos uz savu kaķi, kurš jau bija aizmirsis nelabo gadījumu ar Džoni un peli, un viņš piedodoši paskatījās uz mani, un es sapratu, ka man laiks viņu paņemt klēpī un pakasīt aiz auss, bet viņš man pamurrās priekšvēlēšanu dziesmiņu. Jo tādi jau mēs esam – ilgi dusmoties nespējam. Galu galā ne jau es, bet kaķis ir tas, kurš iet tur, kur pašam patīk. Man gan dažkārt liekas, ka mans Muris domā, ka es dzīvoju pie viņa. Ar bailēm gaidu to brīdi, kad viņš liks man saprast, ka es te, viņa Rīgā, esmu aizkavējies nepiedienīgi ilgi.

An error has occured