Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Lielas sabiedriskās ažiotāžas un nopietnu iebildumu dēļ pret Stambulas konvenciju publiskajā telpā ir sastopama arī tāda argumentācija, kura it kā no vienas puses pret konvenciju ir deklaratīvi neitrāla vai pat mēreni negatīva, bet faktiski ar savu argumentāciju to atbalsta. Tā kā atklātas pretdarbības apstākļos konvencijas bīdītāji var mēģināt izmantot šādus maskētus konvencijas atbalsta mehānismus, ir vērts apskatīt sīkāk šāda tipa argumentāciju. Kā spilgtākais un uzskatāmākais šādas maskētas Stambulas konvencijas atbalstīšanas piemērs ir Mārča Bendika raksts “Stambuliskā blogosfēras kašķa sakarā”. To tad arī apskatīsim. 

Kas ir Mārcis Bendiks? Bijušais LR premjerministra padomnieks, konsultants, PR (publisko attiecību) speciālists. Tātad cilvēks ar augstu kvalifikāciju.

Stambulas konvencijas sakarā ir būtiski, ka Mārcis Bendiks ir Andra Šķēles kā minimums bijušais padomnieks un uzticības persona. Savukārt Šķēle, spriežot pēc Jāņa Ādamsona publiski liecinātā un vairākiem citiem apstākļiem (tai skaitā ar “pedofilijas skandāla” izmeklēšanu saistītu personu neformālām liecībām), tika pieķerts homoseksuālismā – pedofilijā.

Vēl šai ziņā jāņem vērā, ka Andrim Šķēlem un viņa politekonomiskai grupai savulaik ļoti nopietnu informatīvo atbalstu (tai skaitā arī “pedofilijas skandāla” slāpēšanā) sniedza bijusī laikraksta “Diena” galvenā redaktore un Sorosa Fonda Latvija vadītāja Sarmīte Ēlerte, kuru dēļ tā mēdza dēvēt par “šķēlerti”. Citiem vārdiem sakot, eksistē zināma saistība starp t.s.”sorosītiem”, kuri dažādos veidos mēģina uzspiest Latvijas sabiedrībai Stambulas konvenciju un Andri Šķēli ar viņa grupu (AveLat grupa, Tautas partija, “Valmieras” ONG), pie kuras pamatoti var pieskaitīt arī Mārci Bendiku. Piemēram, cits Šķēles padomnieks un PR speciālists Jurģis Liepnieks, kurš visa cita starpā ir arī aktīvs marihuānas legalizācijas piekritējs, publiski ir paziņojis, ka viņš ir “sorosīts”, savukārt vairāki bijušie “Tautas partijas” biedri (Atis Pabriks, Ints Dālderis, Helēna Demakova u.c.) ir bijuši saistīti ar Sorosa finansētām organizācijām.

Ko raksta Bendiks? Pirmkārt, viņš rakstu sāk ar to, ka apgalvo, ka pats raksts ir tapis tikai tāpat vien, „aiz neko darīt” un ka viņu patiesībā interesē būtiskākas lietas, piemēram, Vācijas jaunās koalīcijas sastādīšana. Tātad – Stambulas konvencijas jautājums pēc Bendika ir kaut kas nebūtisks.

Tālāk Bendiks pievēršas seno romiešu dzejnieka Ovīdija (43.g.p.m.ē. – 17.g.m.ē.) darba “Metamorfozas” fragmentam, mēģinot parādīt dzimuma nenoteiktības tematikas senumu (pirms tam, paņirgājoties par krieviem, Bendiks līdzīgā gaismā ātri “pieskaras” Puškina daiļradei). Pie tam Ovīdijs tiek kariķēti apsaukts par “sorosītu”, kas visa cita starpā ir ne tikai pasmiešanās par šī termina lietotājiem, bet arī “sorosītu” politekonomiskās grupas un tās izmantotās ideoloģijas pacelšana līdz Ovīdija līmenim.

Pēc tam Bendiks apgalvo, ka viņš strīdā par Stambulas konvenciju esot neitrāls: “Vēsi apskatot augšminēto dalījumu [paša Bendika definēts dalījums konvencijas piekritējos un konvencijas noliedzējos], jāatzīst, ka neesmu ne pie vieniem, ne pie otriem. Tāds tā kā stambulkonvencijas politandrogīns.” (Androgīnija - dažkārt dēvēta par seksuālo ambigvitāti, ir vīrišķības un sievišķības īpašību apvienojums. Šāda pašidentifikācijas termina izvēle arī pietiekami daudz ko liecina.)

Un tad Mārcis Bendiks pasaka galveno: “Katram kaut cik vesela saprāta apveltītam vērotājam ir skaidrs, ka nekādas konvencijas pašas par sevi neko negarantē un tukšdiršana par vardarbības novēršanu caur papīru parakstīšanu ir vismaz smieklīga. (...) Realitātē konvencijas kaut ko dod vai nedod tikai tad, ja to ieviešanai vai gluži otrādi, pretdarbībai pret tām ir pietiekoši resursi. Pirmām kārtām nauda un spēks. Vai arī droši sabiedrotie, kas kompensē resursu iztrūkumu.”

Tam seko katram latviešu karavīram un par patriotu sevi uzskatošajam saprotama un sirdij mīļa atsaukšanās uz “brīvības cīņām”, sak 1918.gadā Latvijai bija militārs spēks, bet 1945.gadā nebija, tāpat kā reāla sabiedroto atbalsta.

Šīm zaldafoniem un urāpatriotiem saldajām tēzēm seko permanentas kapitūlācijas jebkuram spēcīgam agresoram saprātīguma apliecinājums (sak, padodies, pacieties, izkalpojies): “Mūsu nācijas izdzīvošanai vissvarīgākais ir būt stiprāko sabiedroto pusē, un tādēļ ikkatra bināra izšķiršanās, kā šoreiz ir ar to nolāpīto konvenciju, ir jāizskata no šī viedokļa.” Tālāk, loģiski seko norādes uz Krievijas draudiem un “stiprāko un drošāko sabiedroto kluba” (NATO) slavinājums, norādot it kā NATO esot vienalga ratificēs Latvija Stambulas konvenciju vai nē.

Viss, Mārcis Bendiks, nostājoties deklaratīvi neitrālā “stambulkonvencijas politandrogīna” pozā, faktiski ir uzrakstījis Stambulas konvencijas ratifikācijas pamatojumu.

1. Maldinošs ir pats uzstādījums (vienalga vai atklāti pateikts vai netieši pausts), ka Stambulas konvencija ir nesvarīga, nebūtiska, “tikai papīrs” utt., jo kā jebkurš tiesisks akts, tas visa cita starpā ir instruments noteiktu darbību īstenošanai un noteiktu apstākļu radīšanai, ko var izmantot arī pretēji sabiedrības vairākuma gribai. Pašreiz Stambulas konvencija iespējams ir “tikai papīrs”, bet, pieņemot to, radīsies papildus iespējas tajā pausto uzzstādījumu iedzīvināšanai, tai skaitā citu “tikai papīru” pieņemšanai un tā, pamazām dažu gadu laikā arī Latvijā var sākties tās genderisma ideoloģijas radītās drausmas, kuras jau ir kļuvušas par ikdienu Lielbritānijā, Norvēģijā un citās valstīs.

2. Maldinošs un iespējams pat melīgs ir apgalvojums, ka NATO ir vienalga vai Latvija ratificēs Stambulas konvenciju vai nē. Tā tas nav, jo noteicošās NATO dalībvalstis (ASV, Lielbritānija un citas) praksē ievieš genderisma ideoloģijas uzstādījumus, tai skaitā arī armijā, un NATO amatpersonas atklāti runā, ka NATO dalībvalstis apvienojot “vienotas vērtības”. Attiecīgi gan no faktiskā stāvokļa viedokļa, gan no NATO amatpersonu deklaratīvās pozīcijas viedokļa, gan no NATO nepieciešamības konsolidēt savas sabiedrības noteiktu vērtību aizstāvībai viedokļa apgalvojums, ka NATO ir vienalga vai Latvija ratificēs vai neratificēs Stambulas konvenciju, ir nepatiess. Patiesība ir tāda, ka sabiedrības genderizācija un homoseksualizācija ir pēc noklusējuma un iespējām neatņemama dalības NATO sastāvdaļa. To, ka tas tā ir, apliecina arī noteicošo NATO dalībvalstu konflikts ar nepaklausīgās NATO dalībvalsts Turcijas konservatīvo prezidentu Radžepu Erdoganu, kuru ar kopīgiem ASV, Lielbritānijas un Vācijas pūliņiem tika pat mēģināts gāzt nesekmīga militāra apvērsuma rezultātā.

3. No augstāk minētā izriet, ka maldinošs ir arī netieši dotais mājiens, it kā Stambulas konvencijas iedzīvināšanai Latvijā nebūšot pietiekamu resursu. Ja ņem vērā Eiropas Savienības resursus, NATO resursus un Latvijas prorietumniecisko kolaboracionistu (pirmkārt, homoseksuālistu – pedofilu aprindu) vēlmi un gatavību ieviest jebko, ko ārvalstu saimnieki liek, droši var apgalvot, ka ar resursiem nav problēmu, ja vien ir garantēts pozitīvs rezultāts bez nozīmīgiem papildus riskiem (piemēram, Latvijas sabiedrības pārorientēšanās uz Krieviju, kura ne tikai nespiež ieviest izvirtības, bet arī tieši un atklāti aizstāv tradicionālās vērtības).

4. Visbeidzot Mārcis Bendiks atklāti un nekaunoties pauž provinciālu, mazisku, kolaboracionisku un atklāti nodevīgu pozīciju, ka ir jāpieslienas stiprākajam un nedomājot jāpilda tā pavēles. Šāda nostāja ir tik zemiska, ka to pat ir grūti komentēt. Tādēļ, ka Latvijā noteicošos lēmumus pieņem indivīdi ar tādu morāli, Latvija ir izpostīta, tās suverenitāte ir izpārdota un izdāļāta pa labi, pa kreisi, cilvēki bēg prom, sabiedrība izmirst. Nu ar to ir par maz, un Bendiks & Co acīmredzot grib, lai Latvijas sabiedrība daudz ātrāk arī izvirst.

An error has occured