Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

1819 eiro un 13 centu – šādu summu no Latvijas nodokļu maksātāju kabatas izmaksās labklājības ministra Jāņa Reira došanās uz Riodežaneiro, lai tur Paralimpiskajās spēlēs sniegtu Latvijas sportistiem - tiem pašiem, kuru vienotu tērpu apmaksai Latvijas valstij neatradās finansējuma - un delegācijai kopumā tik ļoti nepieciešamo valsts pārstāvja palīdzību.

„Labklājības ministrs uz Riodežaneiro dosies, atsaucoties Latvijas Paralimpiskās komitejas uzaicinājumam atbalstīt Latvijas delegāciju svētku atklāšanā un mūsu sportistu startus,” – šādu informāciju sniedz Labklājības ministrija, izvairoties no skaidras atbildes uz Pietiek jautājumu – kāds ir pamatojums un nepieciešamība šādam braucienam.

Saskaņā ar Labklājības ministrijas skaidrojumu Latvijas valsts vēl ietaupīšot, jo „Riodežaneiro ministrs uzturēsies divas dienas, šīs izmaksas sedz organizatori”. Tikai aviobiļetes ekonomiskajā klasē par 1819 eiro tiekot apmaksātas no Labklājības ministrijas komandējumu budžeta, savukārt dienas naudu, apdrošināšanu utml. ministrija vienkārši nepiemin.

Šā gada maijā Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte NRA ar nožēlu atzina, ka mūsu paraolimpieši, tostarp vairākkārtējs paraolimpiskais čempions Aigars Apinis un paraolimpiskās ratiņpaukošanas pasaules ranga līdere Poļina Rožkova, uz Riodežaneiro dosies bez Latviju simbolizējošiem un vienotiem komandas tērpiem, jo tādi nav bijuši nedz pasūtīti, nedz pašūti. Tikai pēcāk, pateicoties privātai iniciatīvai, tērpi tika nodrošināti.

Šis Vienotības pārstāvja Reira „paralimpiskais tūrisms” vēl ir salīdzinoši lēts, salīdzinot ar citiem spilgtiem aizvadīto gadu „polittūrisma” gadījumiem. Tā, piemēram, pērn ārlietu ministra Edgara Rinkēviča un vairāku citu Ārlietu ministrijas darbinieku vizīte uz trim Latvijas pašreizējai ģeopolitiskajai situācijai ne visai būtiskām valstīm - Austrāliju, Jaunzēlandi un Fidži – izmaksāja vairāk nekā 82 tūkstošus eiro.

Savukārt Nacionālās apvienības pārstāvei, kultūras ministrei Žanetai Jaunzemei-Grendei tikai lidmašīnas biļetes uz Austrāliju un atpakaļ vien 2012. gada nogalē izmaksāja vairāk nekā 3000 eiro, kam klāt vēl bija jāpieskaita īpatni izvēlētu viesnīcu izmaksas.

Taču kopumā „politiskais tūrisms” Latvijas politiķu vidū ir iecienīts jau kopš deviņdesmitajiem gadiem – par to atgādina šis nelielais fragments no grāmatas Mūsu vēsture: 1985 – 2005:

„Ap 1995. gadu termins „politiskais tūrisms” jau bija vispārzināms, un tāpat bija zināmi arī galvenie Saeimas „polittūristi”, kuru tops gan laiku pa laikam mainījās. Tā 1995. gada sākumā uzskaitīti pirmrindnieki bija A. Krastiņš (iztērēti vairāk nekā 13 tūkstoši dolāru), A. Gorbunovs (11 tūkstoši), Māris Budovskis un Juris Sinka (attiecīgi 8 un 6 tūkstoši). 1996. gadā centīgāko Saeimas ceļotāju saraksts jau bija nedaudz cits: priekšgalā ar 12 komandējumiem bija Ivars Ķezbers, ar 11 braucieniem sekoja A. Endziņš un A. Panteļējevs, bet ar desmit – J. Sinka, Edvīns Inkēns un Imants Daudišs. Savukārt saraksts „pa partijām” izskatījās tā: 12 Latvijas ceļa frakcijas deputāti devušies 74 komandējumos, 15 Saimnieka deputāti – 51, 11 Tēvzemei un Brīvībai deputāti – 44, 7 Tautas kustības Latvijai deputāti – 20 komandējumos. Iemīļotāko valstu vidū līderes savukārt bija Francija un Lielbritānija, bet kopumā 1996. gadā no 100 Saeimas deputātiem 280 ārzemju braucienos (t.i. komandējumos) bija pabijuši 77.

Tiesa, jau deviņdesmito gadu vidū skanēja arī publiskas apņemšanās „politisko tūrismu” ierobežot un taupīt, taupīt, taupīt valsts līdzekļus. Tā, piemēram, 1996. gada sākumā A. Šķēles preses sekretārs gan paziņoja, ka valdība dzīvošot taupīgāk un esot plānots komandējumos doties iespējami mazāk. Savukārt gadu vēlāk Saeimas vadība deklarēja, ka esot plānots ierobežot parlamenta deputātu komandējumu apjomu, samazinot 27 parlamentāro sadarbības grupu braucienus, stingrāk pieprasot atskaites par komandējumiem un padarot tās detalizētākas. Tikmēr realitātē... realitātē braucieni kļuva tikai dārgāki, apmeklējamās zemes – eksotiskākas, bet komandējumu iemesli – aizvien nepārliecinošāki.

Par vishrestomātiskāko piemēru parūpējās Zemnieku savienības pārstāvis Aivars Berķis, kurš 1995. gada pavasarī kopā ar J. Sinku Kanāriju salās pabija Rietumeiropas savienības asamblejas rīkotā kolokvijā par kosmosa iekarošanas tēmu: tā vietā, lai vismaz vēlāk izteiktu nožēlu par ne visai lietderīgi iztērēto valsts naudu, deputāts medijiem aizgūtnēm stāstīja par krāšņajiem dabas skatiem, kas bijuši redzami no lidmašīnas, un vēl iesaistījās diskusijā ar šādu laika pavadīšanu kritizējušo Dienas biznesa galveno redaktoru Juri Paideru – tas, lūk, lai labāk domājot par savas avīzes vadīšanu.

Taču „politiskā tūrisma” piemēru pietika arī bez A. Berķa. Tajā pašā 1995. gadā Valsts prezidenta padomnieks Dainis Turlais ar ģimeni par valsts naudu – 3303 latiem – aizbrauca uz Londonu un atpakaļ. Jau gadu vēlāk Iekšlietu ministrijas Policijas departamenta priekšnieks Aldis Lieljuksis un vēl piecas ministrijas amatpersonas par aptuveni 9000 latu apmeklēja Jaunzēlandi. Tajā pašā 1996. gadā tobrīdējā iekšlietu ministra D. Turlā braucienu uz Atlantas olimpiādi apmaksāja Latvijas Volejbola federācija, kā valdības pārstāvji paskatīties uz lielo sporta notikumu brauca premjera biedrs Z. Čevers un izglītības un zinātnes ministrs M. Grīnblats, par Valsts prezidenta kancelejas naudu – G. Ulmanis („Veselas ministru čupas brauc uz olimpiādi, lai tur pagrozītos,” tobrīd komentēja deputāts Juris Vidiņš).

Nekas būtisks nemainījās arī nākamajos gados. Finanšu ministrs Ivars Godmanis 1999. gadā devās uz Čīli un Venecuēlu un, lai gan sākumā medijiem bija solījis pats apmaksāt brauciena izdevumus, pēcāk izdomāja, ka tā nu nebūs vis – un rezultātā Finanšu ministrija par 1866 latiem dabūja apmaksāt ministra aviobiļetes, savukārt sabiedrība tā arī neuzzināja, ko tad īsti ministrs eksotiskajās zemēs darījis Latvijas labā (oficiālais skaidrojums bija – „šis jautājums šobrīd nav tik aktuāls, lai par to sniegtu sīku informāciju”). Gadu vēlāk deputātiem Rihardam Pīkam, Ingrīdai Ūdrei, Jurim Dobelim, Rišardam Labanovskim un Aleksandram Bartaševičam nācās paciest mediju kritiku, apcerot, kā tautas kalpi kopā ar dzīvesbiedriem tālajā Indonēzijas galvaspilsētā Džakartā par vairāk nekā 10 tūkstošiem latu valsts naudas apgūst cīņu pret militāriem apvērsumiem. Vēl pēc gada atklājās, ka Rīgas domes priekšsēdētājs G. Bojārs pats sevi nosūtījis komandējumā uz Taizemes galvaspilsētu Bangkoku, lai tur piedalītos Pasaules kausa boulingā pasākumos.

Ar valsts naudu tautas kalpu braucienu kāres piepildīšanai gan vienalga bija par maz, tāpēc jau pašā deviņdesmito gadu sākumā deputāti, bet vēl biežāk ministri un citi izpildvaras pārstāvji sāka meklēt papildavotus komandējuma izmaksu segšanai. 1995. gadā izrādījās, ka 1992. gadā lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģers no ārējās tirdzniecības apvienības LATA ārzemju braucienam saņēmis 2500 dolāru, un arī tas bija tikai sākums: Rīgas domnieki labprāt pabraukājās uz ārzemēm par uzņemošo kompāniju līdzekļiem (do­mes Sa­tik­smes un Trans­por­ta lie­tu ko­mi­te­jas priekšsēdē­tājam Guntim Pilsumam taisnojoties: „Es svē­ti bi­ju pār­lie­ci­nāts, ka, brau­cot par Sain­co Tra­fi­co lī­dzekļiem, mēs tau­pām nodokļu mak­sā­tā­ju nau­du...”), satiksmes ministrs Vilis Krištopans veselu virkni ārvalstu galvaspilsētu (Londonu, Helsinkus, Maskavu, Tallinu, Berlīni un Minsku) apmeklēja par Ventspils ostas pārvaldes līdzekļiem, bet aizsardzības ministrs Ģirts Kristovskis, kurš savulaik nebija smādējis uz ārzemēm doties pat kā dzīvesbiedres – aktrises Ilzes Rūdolfas teātra trupas dalībnieks, neko sliktu nesaskatīja kāda ārvalstu militāra uzņēmuma apmaksātā braucienā.”

An error has occured