Iesaki rakstu:

ASV prezidenta pirmās amata nedēļas aktivitāte varētu būt salīdzināma ar karstu virtuvi svētku priekšvakarā: pīrāgi un pēperkoki nāk gatavi dučiem vien, spēj tik mainīt pannas. Šoreiz ne par šīs produkcijas kvalitāti, nedz arī par par taimingu. Gan jau pēc laiciņa būs ērtāk izvērtēt, vai daži no tiem tīšām nerada troksni un komunikatīvās telpas pārslodzi. To visu citreiz.

Šoreiz izkliegšu repliku par mūsu spējām un iespējām piedalīties šai procesā, izmantojot jauno situāciju komunikatīvajā vidē.

Un šeit pirmais darbs ir nošķirt savas personiskās simpātijas un ideoloģiskos uzstādījumus no pašas informācijas plūsmas izvērtēšanas. Redzu, ka daudzus ir pārņēmis tik apmāts naids pret Trampa personu, ka tas nobremzē ikkatru loģiku un analīzi. Varu to ļoti labi saprast, jo mans zvērojošais ienaids pret Jaunā laika divkosīgo un nekaunīgo ūberpopulistisko uznācienu kvēlo joprojām, un man nav lielāka prieka kā vērot JL atraugu – Vienotības lēno un kaunpilno agoniju. Bet tas nekādi neuzlabo analīzes kvalitāti, šķiet, ka nav sevišķi jāargumentē.

Pēc Baltā nama preses konferenču tiešraidēm apstulboti “demokrātijas” un “mediju brīvības” pašpasludinātie aizgādņi ķērušies pie viegli senīlas idejas bīdīšanas: īsteniem, brīviem medijiem nav jārāda tiešraides. Jā, jā, nevis jādod informācija izvērtēšanai, bet gan tā jāsagraiza, jāsašķiro un jāapgādā ar pareizu komentāru, un tikai tad jālaiž tautās. Viņiem tur aiz dīķa nav zināms, ka mēs tieši tādu produktu jau esam baudījuši gadu desmitiem, to sauca programma Vremja, un to pašu var šodien dabūt vai no ikkatra krievu TV kanāla.

Tehnoloģiju attīstība mediju monopolu uz informācijas pārraidi ir atcēlusi. Pārejot uz pašapkalpošanos, ēdnīcās pazuda vajadzība pēc oficiantiem un zāles pārziņiem. Protams, ja tev ir resursi, tad vari atļauties iet restorānā, gaidīt ilgāk, toties smalkāk. Ar drukātu ēdienkarti, lūdzu un paldies priekšā pakaļā, un attiecīgi ar rēķinu un dzeramnaudu. Ziņu gadījumā restorānu analogs ir nozīmīgi portāli ar analītiskiem rakstiem, lielie TV kanāli ar komentētāju pūļiem un pat pa kādai vēl neaizklapētai avīzei. Bet ir arī pašapkalpošanās kafūži un ieskrietuves, – tviteri, feisbuki, miljons tādu. Atlasi pats savu ziņu lentu kā šķīvjus pie ēdnīcas letes, un pats ar paplāti prom pie galdiņa, ātri un lēti.

Iedoma, ka visi aptrakušie liberāļi vienā dienā pārtrauks preses konferenču tiešraidi, ir neiedomājami stulba. Pietiek, ja telpā atrodas kaut viens viedtelefons, un, ja tas būs vienīgais, tad tā īpašnieks kļūs stāvus bagāts jau pirmajā pusstundā, jo viņam būs apmeklētākā vietne pasaulē. Un cik no tiem, kas redzējuši tiešraidi, gribēs pēc tam skatīties majonēzē iepačkātu atgremojumu? Vai daudz būs hokeja fanu, kas tiešraides vietā izvēlēsies atreferējumu, pie kam ar kādu pāris stundu iekavēšanu?

Un vēl viena jaunās situācijas svarīga īpatnība. Preses sekretārs var sniegt paziņojumus neierobežotai auditorijai, apejot mēdiju starpniecību, tas acīmredzams. Bet tai pat laikā informācijas saņēmējs var pārbaudīt skaitļus un faktus tai pat sekundē. Nav jāiet uz bibliotēku un jārokas enciklopēdijās, nav jāraksta uz TV Globusu āķīgs jautājums, vienkārši paņem rokā telefonu un sāc gūglot, pirms vēl runātājs pabeidzis teikumu. Kā pašapkalpošanās veikalā: ir lieli krāsaini uzraksti par atlaidēm, bet tu paņem preci rokā un izlasi mazos burtiņus par sastāvu, derīguma termiņu un īsto cenu. Pats. Bez oficiantiem. Pašapkalpošanās, sēr, teiktu Berimors. Ak, nē, Berimors šeit ir lieks. Pašapkalpošanās iztiek bez sulaiņiem.

Gardā auzu putra, ser.

* Pārpublicēts no https://benedictingibjorg.wordpress.com

An error has occured