Iesaki rakstu:

Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijā 25.septembrī žurnāla “Ir” galvenā redaktore vēlreiz apstiprināja savu pozīciju: valsts noslēpumu drīkst publiskot, ja vien tas, žurnālistaprāt, ir sabiedrības interesēs.

Kā ikdienas mediju lietotājs es, protams, ļoti atbalstu šādu pozīciju. Dodiet tik vairāk noslēpumu, vairāk noklausītu sarunu, slepenu dokumentu. Vienmēr ir tik interesanti paklausīties vai paskatīties, ko kāds saka vai dara, kad nezina, ka viņu vēro, pat ja neko tāāādu viņi tur nedara.

Es atbalstu šo Nellijas Ločmeles pozīciju arī kā sabiedrisko attiecību konsultants: protams, tas ir tik izdevīgi – pamest kādu devu kompromitējošas informācijas vai fotogrāfiju tam vai citam žurnālistam, pat ja tā iegūta nelikumīgi, pat ja tā ir zagta, un darīt to ar vistīrāko sirdsapziņu – tas taču ir sabiedrības interesēs.

Katrs, kurš sevi dēvē par žurnālistu (un pat tas nav obligāti), izlemj – šis būs sabiedrības interesēs. Un aiziet! Ja Ločmelei ir tiesības izlemt, kādus valsts noslēpumus publicēt ir sabiedrības interesēs, tad tādas tiesības ir katram, un es labprāt iekārtojos ērtāk ar popkorna paku rokās.

Tomēr manī ir arī kāda cita klusa balss. Laikam jau tā ir tā slavenā saprāta balss.

Saprāta balss, kas neļauj jūsmot par visādiem snovdeniem, asanžiem un ločmelēm. Balss, kas uzskata, ka snovdeniem un asanžiem vieta ir tieši tur, kur viņi atrodas – bēguļo Krievijā vai tup Ekvadoras vēstniecībā, jo jebkur citur demokrātiskā pasaulē viņiem būtu jāsēž cietumā.

Noslēpuma statuss, lai arī nešaubīgi tāpat kā jebkas šajā pasaulē nereti tiek izmantots arī ļaunprātīgi, atsevišķām lietām tomēr noteikts ne velti. Un pati valsts noslēpuma ideja ir tā – to nedrīkst izpaust, kur nu vēl publicēt!

Bet nu labi, es negrasos moralizēt, es vairāk par praktisko pusi un praktiskajām konsekvencēm.

Sarīkojot šādu kampaņu, izmantojot nozagtas, nelikumīgi iegūtas sarunas, žurnāls “Ir” atvēris durvis jaunai realitātei. Laikmetā, kad noklausīties sarunas, slepeni filmēt un izsekot ir tik viegli kā nekad agrāk, elektroniskā komunikācijā mēs vairāk nekā jebkad, protams, drīz varam sagaidīt jaunas un jaunas sarunas, zagtus e-pastus, video un foto materiālus.

Protams, ja man vai kādam citam rīt pastkastītē nejauši nonāks kādas ministru, prokuroru, tiesnešu vai kādu citu valsts amatpersonu vai politiķu sarunas, es droši vien nekavēšos tās uzreiz publicēt. Es vai kāds cits teiks – jūs te par deviņus gadus vecām sarunām visi tā uztraucāties, izmantojiet tās, lai censtos nomainīt ģenerālprokuroru vai nepieļautu, ka tiek atlaista nekompetenta vadītāja, toties kārtīga mele, kas vada radio, tad paklausieties labāk, ko šogad runāja tas un tas. Nebūs brīnums, ja arī šīs sarunas tiks izdotas atsevišķā žurnālā un izplatītas visā Latvijā. Un pavisam nebūs brīnums, ja tas notiks pirms vēlēšanām.

Rīdzenes sarunas – tā ir tikai viena nozagta operatīvā informācija. Un jau tā ļauj pēc vajadzības paķert kaut ko par Eigimu, kad vajag vēl šo to par Ameriku, un tas viss it kā sabiedrības interesēs (uzzināt, ka Ameriks ir plātīgs). Un tā pēc vajadzības. Līdzīgu operatīvo lietu, kas satur līdzīgas nozīmības atklājumus, taču ir simtiem. Un ierakstīt vēl tādus izteikumus nav lielu problēmu, neatkarīgi – ar vai bez operatīvajām lietām, ar vai bez pašu specdienestu palīdzības.

Nellija Ločmele 4.jūlija raidījumā „Tieša runa” saka, ka Aivars Lembergs nedrīkst sēdēt pie koalīcijas sapulču galda, jo veids, kādā viņš runā par valsti, esot derdzīgs. Tas, protams, ir spēcīgs arguments! Ločmelei derdzīgs šķiet Lembergs, kādam citam kāds cits. Man arī liekas derdzīgs stulbums un idiotisms, ar kādu viens otrs runā par valsti, bet, ka tas būtu pietiekams iemesls, lai pārkāptu valsts noslēpuma likumu – tas skan diezgan nožēlojami pat manai ne pārāk smalkajai gaumei.

Amerikā un atsevišķās citās valstīs šobrīd aktuāla tēma ir Krievijas iejaukšanās vēlēšanās. Katru mēnesi mēs uzzinām arvien vairāk par metodēm, sociālo tīklu iesaistes un informatīvo operāciju mērogiem. Nu jau ir skaidrs, ka nozagtie demokrātu partijas e-pasti bija tikai aisberga redzamā daļa.

Skaidrs, ka arī mūsu Rīdzenes sarunas nāk no Potapovas un drauģeļiem. Taču tagad nozīmīgāks ir tas, ko šāds tik pozitīvs, tik jauki nostrādājis precedents nozīmē Latvijai nākotnē? Bet nozīmē tikai vienu. Rīdzenes sarunām būs turpinājumi, un žurnālam “Ir” būs sekotāji. Tā vienmēr notiek.

Būs jaunas sarunas, citas sarunas, būs video un foto. Būs vēl mazāk tiesiska, vēl sašķeltāka un politiski vājāka valsts.

An error has occured