Iesaki rakstu:

Nesen kādā portālā pazibēja intervija ar Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcas valdes locekli Gati Kamarūtu par uzņēmuma perspektīvām un finanšu stāvokli. Līdz pagājušā gada beigām viņš sniedza analogas intervijas par tiem pašiem jautājumiem, tikai attiecībā uz Rīgas Vagonbūves rūpnīcu (RVR), kur viņš pildīja valdes priekšsēdētāja pienākumus. Attiecībā uz RVR šķiet, ka Krievijas akcionāriem kopā ar dezertējušo valdes priekšsēdētāju ir izdevies galīgi nogremdēt rūpnīcu.

Par to, ka rūpnīca palēnām iet uz grunti, jau diezgan sen liecināja dažādi simptomi. Kā pirmais to sajuta pēdējais finanšu direktors, kurš ilgi nedomādams pameta savu posteni, un viņa vietā cits neatradās.

Šķiroties no saviem ilggadējiem pastāvīgiem darbiniekiem 2016. gada beigās, RVR vadība pēc vispārpieņemtajām labākajām tradīcijām neizmaksāja tiem divarpus mēnešu algu un nenomaksāja sociālās iemaksas par 2016. gadu. Izskatās, ka, piesakot 2016. gada beigās maksātnespēju, akcionāri meklē iespēju vispār nenorēķināties ar bijušiem darbiniekiem.

Tagad Krievijas un vienam Latvijas akcionāram pieder atlikusī rūpnīcas teritorija ar veco darbagaldu parku un reklāma uz sētas par pieredzi vagonu būvē no 1895. gada. Bez šaubām, teritorijai un darbagaldiem nav nekādas pieredzes vērtības, ja nav atbilstošu speciālistu, bet to mūsdienu top-menedžeri parasti nesaprot, jo uzskata, ka jebkurš darbs ir līdzvērtīgs zemes rakšanai. Ja vajag izrakt 1m3 – jāpasauc 1 bezdarbnieks, ja vajag 10m3 – vajag 10 bezdarbniekus.

Tādas izpratnes un atbilstošu vadības metožu dēļ notika ilgstoša muļļāšanās ar 19 dīzeļvilcienu vagonu modernizāciju un remontu. To, ka RVR nodotā modernizācijas dokumentācija daļēji neatbilst vilciena konstrukcijai, pasūtītājs uzzinās tikai vilcienu apkopes un remonta laikā.

Lai radītu optimistisku iespaidu par rūpnīcas stāvokli, ik pa laikam sabiedrība tika dezinformēta par mistiskiem un galīgi nereāliem sadarbības projektiem ar Ēģiptes dzelzceļu, par sadarbību ar Azerbaidžānas dzelzceļu, kuram nosūtīja Igaunijā nopirktos vecos elektrovilcienu vagonus, bet pilnu samaksu gaida vēl šodien, vai par tramvaju izgatavošanu Ufai (pēc neesoša projekta), kā arī par piedalīšanos jauno elektrovilcienu izgatavošanā Latvijai.

Šādas vadības rezultātā rūpnīcai nav pasūtījumu, nav apgrozāmo līdzekļu darbības turpināšanai, nav naudas, ko samaksāt kreditoriem un bijušajiem darbiniekiem, kā arī nomaksāt nodokļu parādus.

Akmeni gribētos mest arī Latvijas nodokļu likumdošanā. Ja uzņēmums nenomaksā nodokļus, tad tam tiek liegtas tiesības piedalīties turpmākos konkursos (tenderos), tātad traucēta vai pat apturēta tā saimnieciskā darbība un atņemta iespēja atmaksāt nodokļu un citus parādus. Tajā pašā laikā vienīgā persona, kura ir vainīga pie šiem parādiem un kurai būtu jāatbild par uzņēmuma saimniecisko darbību, valdes priekšsēdētājs – nenes nekādu atbildību.

Lai darbotos dzelzceļa ritošā sastāva būvē vai tā remontēšanā, uzņēmumam ir jāatbilst veselam kritēriju kompleksam, jābūt noteiktu dzelzceļu speciālistu lokam, speciālai nozares normatīvajai dokumentācijai, sertificētām ražotnēm. Ja uzņēmums atbilst visām prasībām, Valsts dzelzceļa tehniskā inspekcija izdod tam nepieciešamo “Drošības apliecību”. Pēc manām domām, RVR vairs neatbilst šiem kritērijiem.

An error has occured