Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Filma "Parasta okupācija" diemžēl ir kārtējais piemērs tam, ka, mēģinot iztikt bez vēsturniekiem vēsturei veltītu jautājumu analīzē, nekas izcils nesanāks. Neticat? Pamēģiniet paši sev zobu salabot - redzēs, kādas būs "izaicinājuma" sekas.

Dokumentāli kadri vienmēr ir laba lieta. Taču arī ar tiem jāprot strādāt, un nedrīkst paļauties tikai uz savu revolucionāro sirdsapziņu. Rezultāts ir aptuveni šāds - jā, okei, bija jums tur okupācija-šmokupācija, bet pie visa vainīgs Ulmanis un viņa autoritārisms. Atcerieties to, pastaljanči!

Es neesmu autoritārisma piekritēja (lai gan tam daudzi netic). Protams, K. Ulmanis pieļāva dažādas kļūdas, nedomāja ne trīs un ne četrus soļus uz priekšu u.t.t. Tomēr - gāzties iekšā svešā zemē ar savu karaspēku nav nedz labi, nedz smuki pat tad, ja tur nevalda izcilākā demokrātija pasaulē. Filmā par to nav ne vārda.

Uz beigām jau sāk likties, ka Sarkanā armija te mīļi tika paaicināta, jo autoritārs režīms jau citādi nevar beigties. Nē, draugi, - Latvija nevienu neaicināja un negaidīja ar tankiem ciemos! Kas attiecas uz politiskām iekārtām - Čehijā nebija autoritārisma, tak vācu karaspēks tur ienāca bez tā paša hrestomātiskā "neviena šāviena".

Savdabīgu panoptikumu veidoja arī intervētās personas. Laikam jau painteresēties par šo cilvēku biogrāfijām filmas veidotājiem bija par grūtu (lai gan nekas sarežģīts tas nav).

Kas bija "Rīgas pilsētas lielvecākais" Jānis Pupurs, kuru, saskaņā ar filmu, tā vienkārši paaicināja ieņemt amatus? Viņa komunistisko aktivitāšu sākums datējams ar 1919. gadu. Strādāja PSRS tirdzniecības pārstāvniecībā par grāmatvedi. Trīs reizes sēdēja cietumā par pretvalstisku darbību.

Kāpēc par to nav ne vārda? Lai skatītājs parastais noticētu blēņām, ka okupācijas sākumposmā par amatpersonām un deputātiem varēja kļūt ikviens "cieši labs cilvēks"? Saruna ar kādu tēmas speciālistu būtu novērsusi šo nejēdzību, bet nešķiet, ka tāds bija filmas mērķis.

Anatolijs Jekaraševs pēc okupācijas kļuva par robežsargu. 1941. gada 4. jūlijā aktīvi piedalījās kaujās pret latviešu karavīriem Limbažos, protams, Sarkanās armijas sastāvā. "Fašistus" sita, saprotiet... Tas nekas, ka pretī viņam bija pārsvarā tādi paši Latvijas armijas karavīri, kuri nevēlējās karot sarkano pusē. Vāciešu tobrīd Limbažos nebija. Vēlākos gados biedram Jekaraševam lāgā nav paticis atcerēties to dienu notikumus. Kā zināms, Limbažos tika noslepkavoti arī civiliedzīvotāji, kurus okupanti un viņu līdzskrējēji uzskatīja par "piekto kolonnu".

1940. gada 15. jūlija vēlēšanas filmā attēlotas kā savdabīgs tingeltangelis. Taču nebija paša galvenā - viena vienīga teikuma par to, ka vēlēšanas svešas armijas klātbūtnē NAV likumīgas. Punkts! Nav svarīgi - viens saraksts vai četrdesmit pieci, un kāpēc pasēs liek zīmogus.

Šī paskaidrojuma trūkums ļoti daudziem radīs nepareizu priekšstatu par to, ka nekas traks jau galu galā nebija. Vēl jo vairāk tādēļ, ka uz ekrāna parādās mīļi smaidošs Olgas Augustes ģīmis vecumdienās, ar anotāciju "Saeimas deputāte". Nevis nelikumīgi ievēlētās, bet pavisam riktīgas Saeimas...

To, kas bija O. Auguste, izlasiet paši. Šobrīd periodikas materiāli ir visiem pieejami. Būs pavisam skaidrs, ka arī viņa nebija vienkārša latvju sieviņa, kuru iecēla saulītē. Tas pats attiecas uz Ievu Paldiņu.

Par atbildību. Kā jau minēju, filmas tonis vēsta, ka vainīgs ir tikai un vienīgi Ulmaņpapus. Bet tik vienkārši vis nav. Atbildīgi ir arī visi sarkanie kolaboranti, kuri pirmajās okupācijas dienās metās pārņemt varu, "iecelties" amatos, grupēties un pārgrupēties. Un arī viņus potenciālā nezināšana par situāciju PSRS neatbrīvo no atbildības.

Kārlis Ulmanis nonāca cietumā un par savu nezināšanu samaksāja ar dzīvību. Okupācijas režīma īstenotāji par savām privilēģijām lika ar dzīvībām maksāt Latvijas iedzīvotājiem.

Noslēgumā dziesma:

https://www.youtube.com/watch?v=464IX3lPa6c&fbclid=IwAR3dtdQFBieHt7PM5ug8YtuMT-o8iihJM_YaIBQpG1KGhiRDNRbD0xmeKfE

An error has occured