Iesaki rakstu:

Žurnāla Ir publicētās atklāsmes par “oligarhu kopgaldu»”, kā šķiet – un gribas cerēt! –, izraisīs iespaidīgu viļņošanos un miglas dzenāšanu mūsu valsts “pīļu dīķī”. Līdzīgu tam, ko izraisīja senlaikos Dienā lasāmās Aleksandra Laventa vaļsirdības izpausmes, “jūrmalgeitas” lielākā idiota raudzības vai šajā portāla atrodamās Tiesu ķēķa ainiņas.

Pieļauju, ka skandāls rikošetā jūtami skars arī vienu no šodien svarīgiem (un manis cītīgi apcerētiem) politbiznesa projektiem – cīņu par/pret valstij daļēji piederošo sakaru uzņēmumu apvienošanu.

Kaut arī publikai patlaban tiek uzrādīti vien – kā tiek apgalvots – viesnīcā Rīdzene ierakstītu sarunu atšifrējumi vai to aktieriski lasījumi, tekstu saturs izskatās/izklausās pārliecinoši – un kļūst “toksisks” tajos visai interesantos kontekstos piesauktajiem cilvēkiem.

Piemēram, arī par perspektīvu biznesa līderi uzskatītajam Jurim Gulbim, kurš ar Ainaru Šleseru par savu ambīciju īstenošanu ir konsultējies tālajā 2009. gadā (Ir, š.g. 15.jūnija numurs, 22.lpp, pieejams abonentiem), saņemot “buldozera” svētību: “Nu, atdodam viņiem [TeliaSonera] to LMT, uztaisam dīlu, kā mēs savācam Lattelecom, izdomājam, kā mēs varam sakārtot to visu.”

Lattelecom šefs bija un ir valstij piederošo sakaru biznesa aktīvu konsolidācijas procesa galvenais „motors” – ar vāji maskētu cerību, ka Latvijas Mobilā Telefona “aprīšana” ļaus tieši viņam izveidot Latvijā dominējošu sakaru nozares lieluzņēmumu un iemantot neapstrīdamu hipermenedžera slavu. Apvienošana turklāt atrisinātu Lattelecom briestošās problēmas, ko rada “vadu” tehnoloģiju morālā un infrastruktūras fiziskā novecošanās.

Iespējams, ka patlaban Gulbis aktīvi gatavojas arī iespējamai abu uzņēmumu Latvijas valsts kapitāldaļu privatizācijai, pat cenšas to veicināt. Taču publiski par akciju pārdošanu iestājās tikai Privatizācijas aģentūra pretēji savas priekšniecības – valdības un premjera – līdz šim paustai nostājai. Pieļauju, no šīm pozīcijām ir sacerētas arī tās nolīgtās auditorfirmas KPMG Baltic rekomendācijas.

Līdz žurnāla „eksplozīvā” numura iznākšanai šķita, ka valdības izšķiršanās būs ātra, pat sasteigta. Jo īpaši pēc teju gadu ilgās šī jautājumu „marinēšanas”, pacietīgi gaidot uz PA nolīgto ekspertu nesteidzīgi tapinātajiem secinājumiem. Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens solīja Ministru kabineta lēmumu jau jūlijā. Turklāt radās iespaids, ka PA jūtas pārliecinājusi valdību ne tikai uzņēmumus apvienot, bet arī piekrist akciju privatizācijai – publiski tiek pieteikta iespēja tās tirgot biržā.

Varas gaiteņos un kuluāros jau ir piemirsušies pamatotie brīdinājumi, ka lieluzņēmums apdraudēs veselīgu konkurenci Latvijas mobilo sakaru tirgū (lai vēlāk pats iespējami kļūtu par upuri Eiropas gigantiem). Tāpat kā valdības bažas, vai kontrole pār Latvijas sakariem nevar nonākt mums nedraudzīgās rokās.

Atgādinājums, ka Gulbis ar “oligarhu” Aināru Šleseru apsprieda savas ieceres sakaru biznesā, politiķu galvās ieslēgs griezīgu trauksmes signālu. Kaut arī valsts vara cītīgi izliksies, ka “nekas tāds nav noticis», nākamās Saeimas vēlēšanas ir jau acu priekšā: kāpēc iekulties “oligarhu līdzskrējēja pakalpiņa” neslavā un pašam izrakt kapu savai karjerai?!

Ir vienalga, cik gadus atpakaļ notika šī saruna. Vienalga, cik ļoti tagadējā uzņēmumu konsolidācija atšķiras no toreiz viesnīcā Rīdzene aprunātās shēmas. Pār Lattelekom šefu un viņa ambīcijām uzguļas “superšeftmaņa” Šlesera ēna.

Valstij piederošās sakaru uzņēmumu kapitāldaļas noteikti bija, ir un būs triju politbiznesmeņu “slapjais sapnis”. (Piemēram, iespējama LMT akciju pārdošana tika plānota digitalās televīzijas afēras sākotnējās iecerēs.) Tagadējiem politiķiem ir pilnīgi pamatoti jāsatraucas – viņi, sasteigti un no sabiedrībai slēpti lemjot sakaru biznesa nākotni, var jauši vai nejauši „pakļūt zem buldozera”.

An error has occured