Menu
Pilnā versija

Tiesiskuma mauzolejs Brīvības bulvārī

Dainis Lemešonoks, īpaši PIETIEK · 01.01.2018. · Komentāri (33)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

"Viens no pašiem dumākajiem ierosinājumiem" valsts 2018.gada budžeta pieņemšanā – tā premjers novērtēja ierosinājumu noņemt zālē, kur notiek valdības sēdes, uzrakstu "Viens likums - viena taisnība visiem".

Visticamāk, opozīcijas deputāts vēlējās ar šādu, man jāatzīst, asprātīgu un pat gaumīgu «špiļķu» nedaudz izklaidēt sevi un publiku, iebakstot valdības pašapziņā. Taču, domāju, ne tikai man vienam tādējādi tika vēlreiz atgādināts: arī valsts simtgadē vispubliskākais un visdemonstratīvākais okupācijas seku piemērs turpinās gozēties pašā Rīgas centrā. Simbols tam, ka "šajā valstī" tiesiskumam ir jāpieraujas izpildvaras ērtību vārdā.

Mums Ivara Zariņa joks atgādināja, ka pie šāda padomisma sen jau ir pilnībā pierasts, tas atjaunotajā Latvijā vienmēr ticis uzskatīts par pašsaprotamu. Jā, pat tajās partijās, kas sakās esam gatavas jebkuras okupācijas pārpaliekas, tēlaini izsakoties, izdedzināt ar kvēlojošu dzelzi.

Diez vai pats saskaņietis to īsti vēlējās, bet viņam sanāca – varbūt ne Mārim Kučinskim, bet daudziem – atsaukt atmiņā pavisam elementāru lietu: Brīvības bulvārī 36 nav nekāda valdības nama!!! Šajā adresē atrodas Tiesu pils, kurā padomju režīms izvietoja LPSR Ministru padomi. Kopš neatkarības atjaunošanas ir pagājis jau ceturtdaļgadsimts, bet te strādājošie premjeri atsakās atzīt, ka praksē viņi ir pēcteči nevis Ulmanim, Meierovicam vai Skujieniekam, bet gan Kirhenšteinam, Lācim un Peivem.

Krievijas sabiedrībā nereti apgalvo, ka tā nebūs normāla valsts, kamēr no galvaspilsētas centra netiks aizvākts neapglabāts mironis. Iespējams, arī Latvijā mums ar tiesiskumu un tā izpratni pārāk neveiksies, kamēr valdība uzskatīs sevi par tiesīgu pulcēties Senāta sēžu zālē.

Kāpēc arī Valsts kancelejas darbiniekiem, ja nekāda politiskā griba viņus nepiespiež, gribētos pašiem būt konsekventiem? Pamest Tiesu pili, lai draudzīgi saspiestos, piemēram, ar Finanšu ministrijas darbiniekiem Vecrīgas pompozajā ēkā? Skaidrs, ka viņi to negrib un turpina simboliski mīdīt tiesu varas neatkarību.

Ir tādas okupācijas sekas, kas Latvijā tiek iebetonētas, mīļi lolotas un saudzētas. Klaji uzspļaujot uz LR kontinuitāti un tautas atmodas antikomunismu. Tāpēc, ka tas ir ērti, patīkami, ierasti, izdevīgi. Piemēram, armijas dienesta pakāpju dāļāšana policijā. Vai joprojām sacūkotā Latvijas karte ar Varakļāniem Vidzemē un Ilūksti Latgalē. (Tāpat dažu bijušo šķēlistu gluži neiznīdējamā vēlme, lai senajā godībā atjaunotos padomjlaiku 26 rajoni. Cik zinu, pie to robežu negrozāmības joprojām stingri pieturoties Latvijas pasts, izplatot reģionālo presi.)

Staļiniskie "...un Deju svētki". Pārliecība par latvju neatņemamajām tiesībām ražot "stoļičnuju" un drukāt uz konfekšpapīriem (virs karogkrāsu joslas) Šukšina lāčus. Cerības reiz tomēr tikt pie brīvdienas 8.martā utt. Es te uz fiksu roku pagrābstījos pa atmiņu – domāju, ka komentētājiem būs citi, droši vien vēl šerpāki piemēri okupācijas seku ikdienišķumam. 

Paldies, Zariņa kungs, ka piespiedāt mūs to atkal atcerēties! Varbūt mēs tomēr sadūšosimies papildināt valsts simtgadē neatliekami paveicamo darbu sarakstu?

An error has occured