Menu
Pilnā versija

Uz kurieni bēgt latviešu tautai?

Aldis Alliks · 30.09.2015. · Komentāri (61)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Arvien aktuālāks kļūst tā saucamo “bēgļu” jautājums, un latviešu tautas pretestība jauniem uzspiestu imigrantu plūdiem ir pamatota, loģiska un saprotama.

Esam pārdzīvojuši 50 krievu okupācijas gadus. It kā esam pārvarējuši Maskavā tapušos centienus plānveidīgi pārkrievot latviešu tautu, pārpludinot mūsu zemi ar militāriem un civiliem okupantiem, kolonistiem. Tomēr, kā zināms, sekas pilnībā nav pārvarētas. Latvijas deokupācija un dekolonizācija nenotika, un Latvijā joprojām ir milzīga nepilsoņu un latviešu tautai un valstij nelojālu pilsoņu (lai atceramies kaut vai referendumā par krievu kā otras valsts valodas statusa noteikšanu Satversmē balsojušo milzīgo skaitu!) “piektā kolonna”.

Briselē tapušā piespiedu imigrācijas plāna sakarā mana loģika ir šāda – ja vien kaut kas ir brīvprātīgs, tas nozīmē, ka mums ir tiesības arī pateikt “nē”. Ja mums nevis ļauj izvēlēties, bet uzspiež mums to, ko mēs nevēlamies un kas neatbilst latviešu tautas un valsts interesēm – tad mums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums pretoties. Ja nepretojamies, tad pēc tam būs grūti apgalvot, ka mums to uzspieda.

Labi zinām, cik grūti mums nācies cīnīties ar vēsturiski bēdīgi slavenā teiciena “es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās” sekām... Toreiz vajadzēja skaidri un gaiši pateikt: “Latvijai uzbrūk, aizstāviet Latviju!”, nevis muldēt par “draudzīgās kaimiņvalsts karaspēka ienākšanu Latvijā”... Arī tagad – ja mums uzbrūk, ja mums kaut ko nevēlamu uzspiež, tad ir jāpretojas, nevis jāmuld!

Ja es esmu savas mājas vai sava dzīvokļa saimnieks, tad man ir tiesības paskatīties “actiņā” vai pa durvju spraugu, padomāt un izlemt, vai to cilvēku, kurš klauvē pie mana mājokļa ārdurvīm, es vēlos ielaist iekšā vai ne. Ja mēs esam saimnieki savā zemē, tad mēs varam izvēlēties, vai un ko mēs ielaižam savā zemē.

Daudziem, skatoties televīziju un klausoties radio, var rasties maldīgs iespaids, ka lielākā daļa latviešu atbalsta tā saucamo “bēgļu” uzņemšanu, kā arī viendzimuma “laulību” legalizāciju un citas vājprātīgas idejas, jo tos, kuri ir pret, vienkārši nelaiž pie vārda un pie teikšanas.

Ir lietas, ko piedzīvojām PSRS jeb krievu okupācijas laikos – murgainu ideoloģiju, skaļus, bet tukšus lozungus (“komunisms”, “tautu draudzība”, “padomju tauta”, “padomju cilvēks” u.tml.). Mūsdienās situācija ir tikai modificēta formas un satura ziņā. Latvijā nāk iekšā, šoreiz no Rietumu puses, kaut kas ļoti līdzīgs.

Protams, šodien tas nāk nevis ar Kalašņikoviem un tankiem pa priekšu, bet ar uzspēlētu, mākslotu smaidu, ar šķietami “gudrām”, demagoģiskām runām un frāzēm. Taču – ne mazāk totalitārā veidā, proti, absolūti nepieļaujot nekādus “nē”. Nepieļaujot nekādus citādus, atšķirīgus vai pretējus viedokļus un uzskatus. Ir mainījušās klišejas, mainījies vārdiskais saturs, daudz maigāka un rafinētāka ir kļuvusi forma, taču būtība nav mainījusies.

Krievu okupācijas laikā bija daudz dažādu birku, etiķešu, ar ko aplīmēja citādi domājošos – “pretpadomju aģents”, “padomju valsts nodevējs”, “nacionālists”, “fašists” u.c. Tagad arī ir birkas, ar kurām aplīmē tos, kuri ir pret neoliberāļu paustajiem uzskatiem un rīcību – “tumsoņa”, “ksenofobs”, “rasists”, “homofobs” u.c.

Komunisma vājprātīgajām idejām dažkārt pielīdzināmais neoliberālais totalitārisms aizvien vairāk pārņem Eiropas (jo īpaši – Skandināvijas) valstis. Tie, kas šīm vājprātīgajām tendencēm un vēsmām iebilst, protams, tiek represēti – izstumti no profesionālās dzīves, karjeras, sociālās vides. Un cilvēki baidās. Arī Latvijā atgriežas jau piemirstās bailes, cilvēki būtībā ir spiesti klusēt un samierināties... Tāpēc aizvien vairāk saskatu paralēles un līdzības starp komunistisko un neoliberālo totalitārismu.

Ja kāds cenšas darīt pāri Tev, Tavai ģimenei, Tavai tautai un Tavai valstij, neklusē un nesamierinies, latvieti! Latviešu tautai nav citas zemes, uz kurieni bēgt. Un mums arī nav nekur jābēg, ir tikai beidzot jāsāk domāt, justies, uzvesties un rīkoties kā savas zemes saimniekiem!

Pārpublicēts no laikraksta Liesma

An error has occured